Pastāstīšu nereālāko joku. Klīstot pa to Van Goga muzeju, pie sienām karājas arī citu mākslinieku gleznas - to, kurus Van Gogs bija apbrīnojis, ar kuriem viņa ceļi bija krustojušies un kuri bija viņu ietekmējuši. Un tur bija arī Emile Bernard. Un pirms es biju tikusi līdz Emile Bernard otrajai (vai varbūt trešajai) gleznai (pašportretam ar Pola Gogēna portretu), līdz tam brīdim es savā ierastajā izklaidībā biju domājusi, ka Emile ir beibe. Kad ieraudzīju pirmo Emile gleznu es domāju, lūk, paskat, cik kruti, tajā mākslinieku sabiedrībā arī bija viena kruta gleznotāja - sieviete un van Gogs šo bija reāli ņēmis pierē.
Varat iedomāties, kādas sajūtas (un smiekli) mani plosīja, kad ieraudzīju Emile pašportretu. Vēl labāk - sekundes 5 es domāju, kruta, Emīle ģērbās kā džeks un prikola pēc savā pašportretā bija vēl pielīmējusi sev bārdu un ūsas. Bet tad...es sapratu.
Bļin, veselus 2 stāvus no 4 novazājos pārliecībā, ka pie šīm sienām karājas arī kādas sievietes otas pļeckājieni, bet nē, viss kā reālajā dzīvē :D