chemaika
Reiz Chemaika kopā ar savu labāko draudzeni Žagatu nolēmu uzrakstīt ļoti skumju dzejoļu krājumu. Taču problēma - skumjas kā nenāk, tā nenāk! Tādēļ viņas abas izdomāja velnišķīgu plānu, proti, no sākuma rakstīt ļoti skumjas kļauzas. Lūk, abas piesēdās pie rakstāmmašīnas, klik klik klik, un jau gatavs: "tā un tā, cienījamā komisija, bet Lācis arī vakarā pēc desmitiem mēdz spēlēt elektroģitāru. Labvēlis."
No rīta skatās, kā tad, lūk, Lāci jau divi jenoti aizkonvojē kaut kur miglas dūmakā. Chemaika ar Žagatu abas aiz līdzjūtības pilnīgi apraudājās, un nekavējoties uzrakstīja ļoti skumju dzejoļu krājumu.

Otro dzejoļu krājumu viņas izlēma uzrakstīt vēl skumjāku, tādēļ nākamā kļauza bija vēl ciniskāka: "Tā un tā, bet Stirniņa trešdienās un ceturtdienās ved amorālu un sireālu dzīvesveidu. Lūdzu, reaģējiet. Labvēles.". Un, skat, patiešām - abi militāristi jenoti jau ved savaņģoto Stirniņu nezināmā virzienā. Chemaika ar Žagatu trīsās pieplaka viena otras plecam, bet jaunais dzejoļu krājums tapa vienas nakts laikā, un tas bija tik skumjš, kādu vēl pasaule nav redzējusi!

No honorāra abas talantīgās dzejnieces nopirka dūmdesu Lācim, barankas Stirniņai, un devās viņus apciemot slēgtā tipa stigā. Bet tur priekšā - Lācis sēž uz celma, lasa dzejoļu krājumu un birdina asaras. Stirniņa lasa krājumu un tur pie acīm mutautiņu! Abi jenoti deklamē viens otram priekšā no galvas! Un rudens lietus sitas pret koku lapām!