pirms kāda laika privātos apstākļos vaimanāju, ka man nav laika ne strādāt, ne tehnisko apskati iziet. ja ar darbiem puslīdz vēl tieku galā (lai gan mikromaksāšanas režīms, kā jau bija paredzēts, izlaiž ne pa jokam), tad tehniskās termiņš man tomēr paspēja iztecēt.

pirmais, ko pamanījos izdarīt ta stacijā, ir pabraukt zem ķieģeļa. pēc tam, blisinot acis, čukstēju: esmu uz apskati pirmoreiz mūžā, tāpēc esmu viegli stulba, līdz ar ko džeks atmeta ar roku un visas gaismas un atgāzes pārbaudīja pats. vsp šķiet, ka taktiku "esmu lose, glābiet mani" izmantoju regulāri, sen un pēc noklusējuma. savā laikā, galu galā, pamanījos pusgadu nostrādāt par pārdevēju un tā arī neiemācījos apieties ar kases aparātu, lai arī tā bija obligāta prasība. manā vietā to vienmēr darīja citi. principā, manā pieklājīgā vecumā no tā būtu jātiek vaļā, bet kā lai saņemas?

pārsteidzoši maz ko labot, ņemot vērā neldijas vecumu, nobraukumu un visu to, ko es ar viņu šogad esmu darījusi - jānomaina kaut kāds šarnīrs un jāpieregulē tuvās gaismas. kratīšana arī nebija tik baisa - uz daža laba grantinieka izkratīja daudz trakāk.