arvien vairāk patīk tieši konkrēti literāri darbi (t.i., tādi, kas gandrīz ekskluzīvi iejauc fiziskās maņas).

grāmatas bieži caur konkrēto (pašu situāciju) it kā nonāk pie abstraktiem secinājumiem (tā laikam ir mākslas darbu "atslēga", t.i., kad cilvēki runā par to, ka viņi "saprot" - un tas ir vārds, no kura es cenšos izvairīties - kādu mākslas darbu, tad runa ir par abstraktu/morālu secinājumu, piem., "krāpties ir slikti", kas būtu viens secinājums no lielas daļas darbu par sajātām laulībām, te jāpiebilst, ka viss morālais ir abstrakts, bet ne viss abstraktais ir morāls)

taču secinājums var attiekties tikai uz konkrēto, izspēlēto situāciju, nevis kaut kā maģiski "uz pasauli". un tas man sāp, ka grāmatas ir tik vārgas.