o, cik interesanti
es šobrīd lasu to pašu burvju kalnu un netieku vaļā no vienas lietas. man liekas, ka tur tāda abstrakta secinājuma vispār nav un nevar būt (neesmu gan ne tuvu galā), bet ir tādi, kuri attiecas tikai uz ļoti daudzām manām personiskajām mikrosituācijām un brīžiem kļūst drusku bail, jo:

tas ir psc, cik tā ir garlaicīga, lēna grāmata, kur hanss kastorps to vien dara, kā besī mani, bet tur ir tādas rindkopas, kuras, šķiet, ir uzrakstītas ar domu, ka, lūk, pēc simts gadiem būs tāda zirka ar savu dzīvi un šī zirka vienudien pieķersies izlasīt šo grāmatu, un viņa noteikti izlasīs šo rindkopu un piemēros savai situācijai, un tādēļ ir jāiekļauj tur ziņojums tieši viņai, un šo rindkopu-ziņojumu dēļ es pieciešu stulbo hipohondriķi hansu kastorpu un lasu vien tālāk
vēl es gribu, lai viņš beigās nomirst, bet tas tā, bez līķiem mākslā nav baudas, pat ja garlaicīgiem līķiem un garlaicīgas baudas