Varbūt tam ir saistība ar zemu pašvērtējumu?

Droši vien ka ir. Droši vien, ka ir kas vairāk. Kaut kāda identitātes krīze, jo esmu spiests konstatēt, ka lietas, ar kurām identificējos, uz kurām paļāvos, no kurām esmu bijis atkarīgs - domas, ego, sapņi, mērķi, idejas - neesmu es, nav īsts, nav reāli iespējams. Daudzos gadījumos pat nav vēlams. Tad ir tā, ka prātā viss ir kājām gaisā, nevar atšķirt vienu no otra, nekam nevaru uzticēties, par visu šaubas, no visa ir bailes - no sevis, no citiem, no dzīves kopumā. Prāts pilns ar viskautko, tas nemitīgi ražo tik daudz, ka reāli tajā slīkstu, bet tajā pat laikā nekas no tā nav īsts, reāls, jēgpilns. Tad nu esmu tādā absurdā stāvoklī, kad prāts ir pārbāzts ar tukšumu. Un ar milzīgu nemieru un ttauksmi, cik viss liekās absurdi, aplami, ka jāievieš kaut kāda kārtība. Terapeits saka, ka vienīgā izeja ir pilnībā nereaģēt uz šo visu. Nu nezinu. Galigi neliekās loģiski un saprotami, kā var atstāt sevi šādā haotiskā, bezjēdzīgā stāvoklī, kas man reāli rada iespaidu, ka esmu sajucis prātā, ka esmu atrauts no realitātes... pašlaik mani tas biedē, nevis mierina. Trauksmes un panikas dēļ man visu laiku ir sajūta, ka eju postā vai eju bojā. Bet vienīgais risinājums ir nereaģēt, neglābt sevi, nemeklēt mierinājums. Izvēlēties palikt trauksmē un tās izraisītajā diskomfortā, bezcerībā un bezjēdzīgumā. To ir grūti, škietami pat neiespējami pienemt - izvēlēties šādu bezjēdzīgu variantu, ja es tajā pat laikā būtu varējis darīt miljonu citu pieru, kas man sniegtu gan prieku, gan gandarījumu, gan jēgu. Nu, tad jau redzēs.

Njā, grūti dot labu padomu, ja neesi tur bijis un piedzīvojis. Terapeits arī ir cilvēks, pat ja profesionālis. Vai tu viņam pateici, ka šāds risinājums tev neder?

Labi, ka neesi viens tajā visā un ir cilvēks, kam vari to stāstīt. Varbūt ar to viņš bija domājis, lai netici visām savām domām? Vnk pavēro, ja rosība rada trauksmi? Droši vien zini to vizualizāciju, ka domas jāiztēlojas kā garām braucošas automašīnas. Un tev ir izvēle, kurā kāpt un kurā nekāpt. Ja tu saki, ka tavas domas nav īstas, tad jau nav sliktākais uz brīdi distancēties no tām un pavērot? Ne velti meditācija cilvēkiem palīdz. Bet nu turies, raksti biežāk šeit vai dienasgrāmatā to visu haosu.

Paldies par novēlējumu, jākuļās kaut kā, nekas cits jau īsti neatliek.

Cik nu es par visu, kas ar mani notiek, saprotu, tad manu ciešanu pamatā ir tā pati domāšana, jo es esmu atkarīgs no domāšanas, mēģinot rast risinājumu problemātiskām, nemieru raisošām domām, meklējot mierinājumu, ja pašam šķiet, ka esmu radis risinājumu. Un galu galā ķerot kaifu un labsajūtu, vienkārši fantazējot, ko visādu foršu es varētu (varēšu) piedzīvot, attīstot un noticot paša ideālistiskajām domām par pasauli un sevi pašu.

Man domas ir kā narkotikas. Un tad laikam nav cita varianta kā no šī domāšanas (vai veida, ka es esmu pieradis domāt) atteikties. Bet tas, protams, ir visnotaļ grūti, jo man tik daudz kas savā apziņā identificējas tieši ar šo domāšanu. Ne velti man terapeits pa pusei jokojot, pa pusei nopietni, savulaik noteica, ka es esmu dramaqueen,jo man ir nosliece (patīk) visu dramatizēt. Un es tam nevaru nepiekrist, jo vienkārši apzināties sevi tagadnē, un nedomāt - nemeklēt papildus vērtību vai nozīmi savai pieredzi - šķiet garlaicīgi un vienmuļi.

Tad vēl tas, ka savulaik bērnibā mani "audzinot", sabiedēja, ka es esmu pārāk vieglptātīgs, neuzmanīgs, pat bezatbildīgs. Ka "lidinos mākoņos un nedomāju ko daru". Līdz ar to tagad, kad es mēģinu noškirt šīs domas no sevis un nereaģēt uz tām, mani pārņemt nepareizuma un vainas sajūta. Man diemžēl trauksmes un panikas lēkmju dēļ nemierīgas, negatīvas domas ir ļoti pārliecinošas. Savulaik biju pārliecināts par to, ka ja reiz kaut kādu domu rezultātā man rodas trauksme vai pat panika, tad tās domas ir īstas, jo panikas/trauksmes radītās emocijad un diskomforts ir īsts.

Par auto analoģiju nebiju dzirdējis, bet par plūsmu gan. Ka domas ir kā upe, kas plūst: nāk un iet, nāk un iet. Un ka mēģināt to kontrolēt ir nedabiski it kā mēģinot pārtraukt tās plūšanu, taisot aizsprostus vai rakt citu gultni. Tas nav manā varā upi kontrolēt vai būt par to atbildīgam. Būtu jau labi, ja es spētu ikdienā pieturēties pie šādas pieejas, bet nu tagad jau diezgan daudz un plaši esmu aprakstījis manas ierastās pieejas un attiecības ar domām. Es mēģinu ikdienā uz tām domām neuzrauties, bet ir ļoti grūti. Viņu ir tik daudz un viņas ir tik ātras. Lielākoties es noķeru sevi tikai tad, kad esmu kārtējās domās varā. Tad es tā kā novēršos no tās, bet parasti jau pēc pusminūtes vai vēl ātrāk konstatēju, ka esmu jau citas domas varā. Tad man nāk klāt pārmetumi, cik slikti vai nepareizi, vai par maz es daru, nereaģējot uz domām, izmisums, vai es vispār esmu spējīgs. Ka tikai ķer un ķer, bet jēgas nekādas, turpinu kreņķēties.

Pēdējā laikā terapeits man mēģina iemācīt koncentrēties uz to, kas man ir un kas man sanāk (attīstit pateicību pašam par sevi). It kā racionāli saprotu, ka mēģināt šādi ieaudzināt citu, pozitīvāku domāšanas veidu. Bet vismaz pagaidām ar to man ir grūti. Jo, pirmkārt, es alkstu pozitīvu novertējumu par citiem (specifisku, tādu kā es iedomājos). Tajā pat laikā man šāda sevis slavināšana liekās sveša, pat nevēlama, jo ir bažas, ka tādējādi es ieslīgšu pašapmierinātībā un man apstāsies jebkāda attīstība un izaugsme. Bet te jau runā mana vecā domāšana.

Un tad vēl tas, ka es pārprotu nereagēšanu uz domām un sajaucu to ar apņemšanos "man tagad būtu jācenšās nereaģēt uz domām". Kas nav nekas cits kā vecais labais "atrisināt šo domāšanas problēmu, aktīvi koncentrējoties un domājot par to, pieškirot tai lielāku nozīmi. Jo visam pamatā ir tas, ka domas pāprotu, noticu tām un pieškiru tām pārāk lielu nozīmi.

Jā, sarežģīti. Nezinu, cik pareizi, bet uzskatu, ka nemaz nav iespējams nedomāt un katram vajag savu patvēruma vietu, kaut ko jau vajag atstāt prātā, jo bez sapņiem un fantāzijas arī pilnībā nevar dzīvot. Reizēm arī šī spēja palīdz pārciest dažādas vētras un grūtības. No domāšanas un risinājumu meklēšanas nevajadzētu atteikties, bet es nezinu visu tavu stāstu. Vnk pirmajā mirklī tas šķiet jocīgi, ja tu saki, ka tev domāšanas palīdz. "Un galu galā ķerot kaifu un labsajūtu, vienkārši fantazējot, ko visādu foršu es varētu (varēšu) piedzīvot, attīstot un noticot paša ideālistiskajām domām par pasauli un sevi pašu." Vai tad tas nav labs risinājums? Protams, ka pasaule nav ideāla, cilvēki nav, bet, ja rodas šaubas, ka sevi idealizē, vari teikt, ka esi pietiekami labs vai tml. Nu vari tad rakstīt gan kritiku, gan labo par sevi. Tā jau ir, ka gribas arī labo dzirdēt no citiem, pat ja negribas būt pilnībā atkarīgam no citu vērtējuma. Jo kur tad paliek cilvēks pats un viņa būtība?

Liekas ok rakstīt tās pateicības, ja pretī nāk daudz noniecinošu domu par sevi. Ja tādu nebūtu, tad varētu uztraukties par ieslīgšanu pašapmierinātībā. Vēl ir arī ieteikums kritikas vietā rakstīt, ko varētu labāk? Un kas labi sanāca? Tad varbūt būs kāds līdzsvars. Bet nu saprotu, ka šis var arī nestrādāt un likties muļķīgi. Man arī tas īsti nedarbojas, bet piespiežu sevi vismaz vienu labu lietu dienā uzrakstīt, lai cik niecīga un nesvarīga tā neliktos. Galu galā, ja koncentrējas vairāk uz labo, mazāk baro tās melnās domas. Protams, viss nav tik vienkārši.

Man agrāk domāšana "palīdzēja", jo tās sniedza man ļoti nepieciešamo mierinājumu pret nemieru un trauksmi. Bet šāds risinājums ir analogs, piemēram, alkoholam, lai bēgtu no realitātes. Īslaicīgi ir labi, bet ilgtermiņā tas risinājumu nesniedz. Alkohola gadījumā tiek grautas aknas un bojātas smadzenes. Domu un ilūziju gadījumā notic ilūzijām un sāk gaidīt to piepildīšanos realitātē, kas neizbēgami noved pie aplauzieniem.
Piekrītu, ka kaut kādu vidusceļu vajag. Bet nu, nav viegli. Īpaši, ja ir izteikta melnbalta domāšana jeb svārstīšanās starp diviem apziņas stāvokļiem:"viss ir lieliski, man viss sanāk un man viss sanāks" un "viss ir galīgā tūtē, man nekas nesanāk, esmu bezcerīgs, bezjēdzīgs utt." Nedz viens, nedz otrs ir reāls un pamatots. Ja godīgi, īsti nezinu, pēc kādiem kritērijiem to savu vidus ceļu jeb "pietiekamību" meklēt. Jo līdzšim biju nepietiekams pēc paša ideālistiskajiem standartiem, un savulaik esmu daudz pieredzējis kritiku par nepietiekamību no citu puses. Nezinu, varbūt pati pieeja kaut ko iepriekš definēt vai izvirzīt kaut kādus kritērijus nav tā īstā. Tā vietā kaut kā to savu gūt no paša pieredzes. Vairāk darīt, vairāk riskēt. Protams, man tas pašam škiet pārgalvīgi, pat aplami. Bet laikam cita ceļa nav.

Vai tev ir kāds tuvs un godīgs draugs, kura domām uzticies vai tik sev? Reizēm cilvēks no malas var palīdzēt saskatīt kaut ko vērtīgu sevī.

Agnesei Orupei Cilvēkjaudas sarunās bija par domāšanas kļūdām un melnbalto domāšanu, ja ir laiks, noskaties, man vispār liekas vērtīgas tās sarunas un vēl jau ir domas un emocijas, man atkal ik pa laikam jāsaka 'emocijas ir reālas, bet emocijas nav realitāte'. vispār latviski šobrīd ir ļoti daudz tiešām vērtīgas literatūras, arī par trauksmi, kā pārvarēt bērnībā gūtos ievainojumus, kas nāk no audzināšanas kļūdām u.t.t.
bet vispār iesaku aiziet pie psihiatra, iespējams, ka trauksme ir daļēji menedžejama ar medikamentiem un varbūt tur vienkārši visam fonā ir arī traucēta smadzeņu darbība

Mazs labojums tam, ko iepriekš rakstīju: mana problēma ir tieši reaģēšana uz domām. Cik es saprotu, tad tās sākotnējās domas nav īsti manas apziņas rezultāts. Tās nav manā kontrolē, un to rašanos nav iespējams kontrolēt vai izslēgt.

Nujā, tad jau saprotami, kāpēc pagaidām terapeitam nav tāda efektīva risinājuma, kas tev uzreiz palīdzētu. Bet varbūt mazi ieradumi, ko terapeits iesaka, var būt kā zāles. Šis tiešām traki.