justlive

3. Augusts 2025 21:34

Droši vien ka ir. Droši vien, ka ir kas vairāk. Kaut kāda identitātes krīze, jo esmu spiests konstatēt, ka lietas, ar kurām identificējos, uz kurām paļāvos, no kurām esmu bijis atkarīgs - domas, ego, sapņi, mērķi, idejas - neesmu es, nav īsts, nav reāli iespējams. Daudzos gadījumos pat nav vēlams. Tad ir tā, ka prātā viss ir kājām gaisā, nevar atšķirt vienu no otra, nekam nevaru uzticēties, par visu šaubas, no visa ir bailes - no sevis, no citiem, no dzīves kopumā. Prāts pilns ar viskautko, tas nemitīgi ražo tik daudz, ka reāli tajā slīkstu, bet tajā pat laikā nekas no tā nav īsts, reāls, jēgpilns. Tad nu esmu tādā absurdā stāvoklī, kad prāts ir pārbāzts ar tukšumu. Un ar milzīgu nemieru un ttauksmi, cik viss liekās absurdi, aplami, ka jāievieš kaut kāda kārtība. Terapeits saka, ka vienīgā izeja ir pilnībā nereaģēt uz šo visu. Nu nezinu. Galigi neliekās loģiski un saprotami, kā var atstāt sevi šādā haotiskā, bezjēdzīgā stāvoklī, kas man reāli rada iespaidu, ka esmu sajucis prātā, ka esmu atrauts no realitātes... pašlaik mani tas biedē, nevis mierina. Trauksmes un panikas dēļ man visu laiku ir sajūta, ka eju postā vai eju bojā. Bet vienīgais risinājums ir nereaģēt, neglābt sevi, nemeklēt mierinājums. Izvēlēties palikt trauksmē un tās izraisītajā diskomfortā, bezcerībā un bezjēdzīgumā. To ir grūti, škietami pat neiespējami pienemt - izvēlēties šādu bezjēdzīgu variantu, ja es tajā pat laikā būtu varējis darīt miljonu citu pieru, kas man sniegtu gan prieku, gan gandarījumu, gan jēgu. Nu, tad jau redzēs.