justlive

10. Augusts 2025 18:37

Man agrāk domāšana "palīdzēja", jo tās sniedza man ļoti nepieciešamo mierinājumu pret nemieru un trauksmi. Bet šāds risinājums ir analogs, piemēram, alkoholam, lai bēgtu no realitātes. Īslaicīgi ir labi, bet ilgtermiņā tas risinājumu nesniedz. Alkohola gadījumā tiek grautas aknas un bojātas smadzenes. Domu un ilūziju gadījumā notic ilūzijām un sāk gaidīt to piepildīšanos realitātē, kas neizbēgami noved pie aplauzieniem.
Piekrītu, ka kaut kādu vidusceļu vajag. Bet nu, nav viegli. Īpaši, ja ir izteikta melnbalta domāšana jeb svārstīšanās starp diviem apziņas stāvokļiem:"viss ir lieliski, man viss sanāk un man viss sanāks" un "viss ir galīgā tūtē, man nekas nesanāk, esmu bezcerīgs, bezjēdzīgs utt." Nedz viens, nedz otrs ir reāls un pamatots. Ja godīgi, īsti nezinu, pēc kādiem kritērijiem to savu vidus ceļu jeb "pietiekamību" meklēt. Jo līdzšim biju nepietiekams pēc paša ideālistiskajiem standartiem, un savulaik esmu daudz pieredzējis kritiku par nepietiekamību no citu puses. Nezinu, varbūt pati pieeja kaut ko iepriekš definēt vai izvirzīt kaut kādus kritērijus nav tā īstā. Tā vietā kaut kā to savu gūt no paša pieredzes. Vairāk darīt, vairāk riskēt. Protams, man tas pašam škiet pārgalvīgi, pat aplami. Bet laikam cita ceļa nav.