justlive

3. Augusts 2025 23:43

Paldies par novēlējumu, jākuļās kaut kā, nekas cits jau īsti neatliek.

Cik nu es par visu, kas ar mani notiek, saprotu, tad manu ciešanu pamatā ir tā pati domāšana, jo es esmu atkarīgs no domāšanas, mēģinot rast risinājumu problemātiskām, nemieru raisošām domām, meklējot mierinājumu, ja pašam šķiet, ka esmu radis risinājumu. Un galu galā ķerot kaifu un labsajūtu, vienkārši fantazējot, ko visādu foršu es varētu (varēšu) piedzīvot, attīstot un noticot paša ideālistiskajām domām par pasauli un sevi pašu.

Man domas ir kā narkotikas. Un tad laikam nav cita varianta kā no šī domāšanas (vai veida, ka es esmu pieradis domāt) atteikties. Bet tas, protams, ir visnotaļ grūti, jo man tik daudz kas savā apziņā identificējas tieši ar šo domāšanu. Ne velti man terapeits pa pusei jokojot, pa pusei nopietni, savulaik noteica, ka es esmu dramaqueen,jo man ir nosliece (patīk) visu dramatizēt. Un es tam nevaru nepiekrist, jo vienkārši apzināties sevi tagadnē, un nedomāt - nemeklēt papildus vērtību vai nozīmi savai pieredzi - šķiet garlaicīgi un vienmuļi.

Tad vēl tas, ka savulaik bērnibā mani "audzinot", sabiedēja, ka es esmu pārāk vieglptātīgs, neuzmanīgs, pat bezatbildīgs. Ka "lidinos mākoņos un nedomāju ko daru". Līdz ar to tagad, kad es mēģinu noškirt šīs domas no sevis un nereaģēt uz tām, mani pārņemt nepareizuma un vainas sajūta. Man diemžēl trauksmes un panikas lēkmju dēļ nemierīgas, negatīvas domas ir ļoti pārliecinošas. Savulaik biju pārliecināts par to, ka ja reiz kaut kādu domu rezultātā man rodas trauksme vai pat panika, tad tās domas ir īstas, jo panikas/trauksmes radītās emocijad un diskomforts ir īsts.

Par auto analoģiju nebiju dzirdējis, bet par plūsmu gan. Ka domas ir kā upe, kas plūst: nāk un iet, nāk un iet. Un ka mēģināt to kontrolēt ir nedabiski it kā mēģinot pārtraukt tās plūšanu, taisot aizsprostus vai rakt citu gultni. Tas nav manā varā upi kontrolēt vai būt par to atbildīgam. Būtu jau labi, ja es spētu ikdienā pieturēties pie šādas pieejas, bet nu tagad jau diezgan daudz un plaši esmu aprakstījis manas ierastās pieejas un attiecības ar domām. Es mēģinu ikdienā uz tām domām neuzrauties, bet ir ļoti grūti. Viņu ir tik daudz un viņas ir tik ātras. Lielākoties es noķeru sevi tikai tad, kad esmu kārtējās domās varā. Tad es tā kā novēršos no tās, bet parasti jau pēc pusminūtes vai vēl ātrāk konstatēju, ka esmu jau citas domas varā. Tad man nāk klāt pārmetumi, cik slikti vai nepareizi, vai par maz es daru, nereaģējot uz domām, izmisums, vai es vispār esmu spējīgs. Ka tikai ķer un ķer, bet jēgas nekādas, turpinu kreņķēties.

Pēdējā laikā terapeits man mēģina iemācīt koncentrēties uz to, kas man ir un kas man sanāk (attīstit pateicību pašam par sevi). It kā racionāli saprotu, ka mēģināt šādi ieaudzināt citu, pozitīvāku domāšanas veidu. Bet vismaz pagaidām ar to man ir grūti. Jo, pirmkārt, es alkstu pozitīvu novertējumu par citiem (specifisku, tādu kā es iedomājos). Tajā pat laikā man šāda sevis slavināšana liekās sveša, pat nevēlama, jo ir bažas, ka tādējādi es ieslīgšu pašapmierinātībā un man apstāsies jebkāda attīstība un izaugsme. Bet te jau runā mana vecā domāšana.