Comments: |
Kādā veidā tie var kalpot par "pretargumentu"?
Noklausies (un izlasi tekstus) A sun that never sets Through Silver in blood The eye of every storm albumus. Tas arí bús pretarguments.
A Sun That Never Sets esmu noklausījies un izlasījis (un joprojām noliedzu visu augstāk minēto un vairāk), kas nozīmē, ka vismaz par 1/3 šis "pretarguments" vai nu nedarbojas, vai vismaz nav universāls. Noklausīšos un izlasīšu atlikušos un ziņošu, heh.
Heh, viss jau atkarīgs, no kuras puses Tu pieej. Ja no kategoriska agnosticisma, ļoti zinātniska ateisma vai neticīgā-tomisma - tad mēs varam runāt par veco labo pieeju: ir tikai divas Patiesības - manējā & nepareizā.
Principā, mana pieeja ir no racionalitātes puses, un ateisms ir tikai viegli saprotama blakusparādība (t.i., es neticu dievam/-iem tādēļ, ka nav evidences, kas liecinātu par to eksistenci, un evidences neesamība ir evidence neesamībai, P(H|E) > P(H) → P(H|¬E) < P(H)). Tiesa gan, Tu, šķiet, esi pārpratis šādas pozīcijas pieeju - nevis "mana patiesība un nepatiesība", bet gan vienkārši patiesība, un manu vai citu uzskatu attālums no tās; manas vai citu kartes līdzība ar teritoriju.
Kā noprotu, Tu neesi tiešā veidā saskāries ar zināšanām, ko iespējams iegūt metafiziskas pieredzes vai atklāsmes ceļā (piemēram, near death experience, gara/Augstākās apziņas iziešana ārpus ķermeņa, psihonautiski ceļojumi, atmiņas par iepriekšējām dzīvēm utt.)?
Baidos, ka tā ir tā vienkāršā patiesība & fundamentālā atšķirība mūsu priekšstatos par pasauli & Visumu.
Es nenoliedzu tādu fenomenu, kā NDE, OBE vai esamību, tās ir reālu cilvēku reālas pieredzes. Lieta tikai tāda, ka cēloņi visām šīm pieredzēm ir pašu cilvēku smadzenēs; šīs pieredzes, tāpat, kā viss pārējais, kas "notiek mūsu galvā", ir reducējamas uz konkrētām norisēm smadzeņu neironu tīklā un tajās nav nekā "pārdabiska", lai cik neikdienišķas tās varētu šķist.
Since the beginning of all, not one unusual thing has ever happened.
Jā, to es arī nenoliedzu, bet ar nosacījumu, ka šīs "Lielās Radošās Smadzenes" pieder Dievam vai jebkādai (par mūsu pieticīgo saprāta līmeni) augstākas esamības būtnei.
Es jau nespēlējos analītiskās matemātikas vai pragmatiskās loģikas smilškastēs.
Piemērs ir kaut vai mūzika. Vai kaut vai tas, ka apspriežam lietas, no kurām neko daudz īstenībā nesajēdzam. Kaut vai par to pašu ontoloģiju.
Kas tad ar mūziku ir "tāds"? Jā, arī man nav iebildumu par to jūsmot, taču tas nenozīmē, ka es tajā saskatu jelko "augstāku" vai vispāri jelko noslēpumainu.
Un ontoloģija? WTF?
Ontoloģija kā Esamības apzināšana.
No kurienes mēs nākam, kas mēs esam, uz kurieni ejam? Ja Tu/es/mēs nespējam atbildēt pat uz jautājumu "Kas ir Cilvēks, kādēļ, ar kādu mēērķi(?) viņš ir pasaulē?" - cik jēgpilna var būt saruna par jebko, kas ir (vai nav) ārpus mūsu apziņas?
Sentences par to, ka mēs "nevarot atbildēt uz jautājumu par to, kas ir cilvēks" man izklausās pēc viszemākā, P. Koelju līmeņa filosofēšanas. Ontoloģijas līmenī cilvēks ir dzīva būtne ar taksonomiskajām koordinātām Eukarya, Animalia, Chordata, Mammalia, Primates, Hominidae, Homo, Homo sapiens, Homo sapiens sapiens - un tiem, kam ar to filosofiskā vai jelkādā citā plānā nepietiek, vienkārši tīk mēģināt izlikties "viediem".
There is nothing wrong with truth being plain and simple.
Ja Tu man pārmet filozofēšanu "viszemākajā P. Koelju līmenī", bet pats runā šeit tikai par dzīvniecisko/bioloģisko līmeni (kas nenoliedzami PASTĀV), tad es neesmu pārliecināts, vai spējam rast jebkādu saskarsmes punktu, runājot par būtisko. Tas nav pārmetums, bet neizpartne/nesapratne.
No savas puses saku & ticu: ir vēl kas bez šī bioloģiskā līmeņa. Es to nevaru pierādīt, spēlējot Tavā matemātiskās loģikas rāmītī. Līdzīgi kā Tu nevari pierādīt, ka koki nespēj komunicēt ar cilvēku.
Tās ir divas plūsmas, kas savijušās vienā, k osaucam par cilvēku: Siltas gaismas pavediens Apvijies ap to staumi, Tur kur mana upe plūst Dieva dēlu rītausmā
Piekasoties piemēriem - pierādīt, ka koki nespēj komunicēt ar cilvēku, principā, būtu visai vienkārši - pietiktu paskatīties attiecīgi cilvēka un auga maņu un signalizācijas līdzekļu kopām un faktu, ka tās savstarpēji nepārklājas (t.i., cilvēkam nav orgānu, kas spētu uztvert augu ķīmiskos signālus).
Bet tas tā, ir visai grūti argumentēt pret iracionālu ticību (atskaitot norādīšanu uz pašu tās iracionalitāti), jebšu argumentācija kā tāda ir racionāls process.
| From: | rkktzd |
Date: | November 4th, 2011 - 01:10 pm |
---|
| | | (Link) |
|
tev ir gadījies pētīt šo jautājumu un izdevies pierādīt, ka nepārklājas? hehe. evidences neesamība nepierāda neko citu, kā tikai to, ka nav evidences, kas savukārt, nekādā veidā neizslēdz eksistenci - tas, ka es neredzu dīvānu aiz sienas nenozīmē, ka tā dīvāna tur nav.
Manuprāt, šim jautājumam pietiek pat ar nenogulētām vidusskolas līmeņa bioloģijas zināšanām. Un man vēl šķita, ka "augi, kas sarunājas" ir fāze, ko pat mistiķi un citi tamlīdzīgie izslimoja jau, šķiet, septiņdesmito/astoņdesmito gadu mijā. Apparently not.
Un fenomena evidences neesamība ir stipra evidence fenomena neesamībai, P(H|E) > P(H) → P(H|¬E) < P(H) saskaņā ar Beijesa teorēmu. Tava piemēra sakarā - tik ilgi, kamēr neesi redzējis aiz sienas novietoto dīvānu vai kā citādi pārliecinājies par tā eksistenci, nav nozīmes pieņemt, ka tas tur ir.
Jebkurā gadījumā, visus mūsdienu pozitīvo zinātņu virzienus ir radījuši cilvēki (tiesa, nenoliedzot zinātņu/zināšanu pēctecību), kam nepiemīt absolūta vai jūtami augstāka pieeja zināšanu plauktiem.
Zināšanas nav nekas tāds, kas kaut kur a priori "glabājas", tās tiek veidotas, metodiski pētot pasauli un apstrādājot iegūtos datus. And I thought at least that must be common knowledge.
Neredzu attaisnojumu šādam manā izpratnē liekam papildus nosacījumam. | |