Stāstīt jau būtu daudz ko.
Sveiks, Mārtiņ, sveiks, Uldi!
Dramanbeiss galvā šodien.
Stāsts tāds -
eju šorīt uz darbu. Piesienas puisis kaut kāds ar ekonomiskās policijas apliecību rokā. Ķipa - trešais būsi. Es saku - nah, man paģiras, neko man nestāstiet tagad. Viņš saka - davai, es tevi salāpīšu, pēc tam tu trešais būsi. Ok. Izrādās, tā kā no filmām. Sasēdina mūs trīs rindā. Viens ir bandīts. Pārējie, vienkārši paģiraini (a kādus tad vēl cilvēkus var noķert uz Stabu ielas pirmdienas rītā?). No sākuma visiem prasa pases. Tam otram nelaimīgajam pat ir pase līdzi. Tad prasa man. Es - netu pasporta. Kak netu? Nu... ne hozhu ja s pasportom po ulice. Ok, togda govori svoi ID. Uzrakstu uz lapiņas savu pasvordu. Uzrakstu otrādāk, dabūju vēl par to pa galvu.
Tad parādās galvenais varonis. Jauns krievu zellis melnās biksēs un melnā ādas jakā. Aha, vēl kurpes ar gariem, spiciem galiem.
Ienāk viņš istabā, parāda ar roku uz mūsu bandītu un saka "etovo ja znaju". Viss ok, protokols, visas lietas. Tad viņš paceļ roku, parāda uz mani un saka "etovo ja tože znaju". Bļa. Visiem lielie prieki. Sieviete, kas salamāja mani par pasi, paskatās ar tādu sejas izteiksmi, tipa "es jau zināju". Es neko. Pesimisms, izmisums. Izrādās, mēs tomēr bijām kaut kā pazīstami. Labāk nebūtu gan bijuši.
Apnika rakstīt.
Salāpamies šovakar?