Medālis
Vakar atcerējos.

Tas bija dikti sen, pirms gadiem 25 apmēram. Ienāca kādu pusdienu mūsmājas Vecais Korlašs (tas bija ārkārtīgi kolorīts personāžs, kādreiz atsevišķi pastāstīšu): Tā un tā, Zentiņ, valdīšana man medāli ir piešķīrusi, vaidzētu tā kā apmazgāt un tā.
Zentiņai (manai vecmammai), protams, kāda vīna malciņa vai samagonkas (ar uzsvaru uz 1. zilbes!) glāzītes kaimiņam un vecam cīņu biedram tādā goda reizē nebūtu žēl, ko nu, jādodas tik uz kolidora skapi. Nu tad ielies ar' - gan viņam, gan sev pa malciņam. Un tad Vecais Korlašs lielīgi izvelk To savu pelēcīgo "Darba Veterāna" medāli un piesprauž pie nošmulētās žaķetes atloka - sak, skaties un skaud. Nuuu, ko nu lielies, Zenta saka - man ar tāds ir, vēl pirms gadiem 5 iedeva kolkoza (ar uzsvaru uz pirmās zilbes!) valde. Korlašs sašutumā pilnīgi nāģeni norauj no iesirmā pakauša. Koa?! Parādi savu, gan jau nav tāds pats! Nu vai nu grūti, Zenta aiziet līdz pūra skapim, izvelk no šūplādes papīra kārbiņu ar savu medāli un noliek kaimiņam priekšā: skaties pats, ka netici! Vecais atver kārbiņu, ieskatās un tad kā bišu dzelts lec kājās un metas ārā pa durīm. I ne uzredzīt nepateicis, i ne glāzi neizdzēris (kas no viņa visdīvainākais).

Kad vecmamma pati ieskatījās tai kastītē, atklājās, ka tur arī mans tēvs bija salicis savus medāļus "Udarņik sociaļističeskogo truda" (koši sarkans ar zeltu), kopskaitā kādus 4, un Vecā Korlaša lepnā sirds šitādu kaimiņienes pārākumu nespēja izturēt, vēl vairāk - viņš visu situāciju iztulkoja kā skaidru ņirgāšanos un kādu nedēļu i degunu nerādīja mūsmājās.
;)