Anatols un citi, visi manā bagažniekā
Este viņreiz sūdzējos, ka šeit suņa pietrūkst, betnupatkā man jau divi, nulabi, trīs, ja aiz ausīm, draugi šāda paveida. Viens tāds sirms takšukrancis, ik pa brīžam nāk apsveicināties un traki smieklīgi guldzina, kad viņu kasa aiz auss, šķietka tūlīt liksies beigts gar zemi. Tatāds lielāks, tākā vilks tākā haskijs, liels tāds un atturīgs, draudzēties nenāk, bet dažreiz lūr caur sētu. A trešā, takšu meitene, ruda, nupatkā pie ezera iepazināmies, medniece viscaur, kā izdzird attālu pīles kliedzienu, tā brien līdz vidam niedrās, krūti izriezusi untapēctam nāk pēc uzslavāmtākā, lai paijā, viņagan man nobradāja mēteli, pēc vāļāšanās krastmalā. Un! Man tak viņa bij bezmazām jāglābj no tā ūdeņa, kad viņa ar gurnu kaukā neveikli bij kaukādam zaram uzkāpusi, tākane uzpriekšu, ne atpakaļ, nuta es, pēc viskādiem veltiem uzmundrinājumsaucieniem jau metu kurpes nost, sodīdamās, ka, jēzusmarija, manas nabaga nieres, ka jāiet tagad aukstā ūdenī taksis uz rokām laukā nest. Betta pati izķepurojās, esganarī, jāatzīst, stipri vilcinājos, tās tupeles novilkusi un domāju, ku auksts tas ūdens noteikti.