Ludza tiešām ir maza, jauka, silta pilsētiņa. Gluži vai gorodok N, tikai ziedu veikali un humpalas, to zināmo vietā. Esgan neko nemeklēju, vienīgi aptieku, untopašu atradu ar grūtībām un tālu, Tālāk aiziet depresņaks, tur labāk ne.
Aptiekā man vajadzēja izgulējumu plāksterus untā. Tanu nodevu visu māsiņām, tās tur traki sirsnīgas, pienesa man vāzīti ar ūdeni, esbij opja dārzā tulpes sagriezusi, nekas citsjau tur vēl nav izaudzis, laiatvestu, ta es piecreiz teicu "opap!", uzkoman neviens neatsaucās, tik tukšām acīm un dziļu elpu, taman tecēja acutuša akal, ta sēdēju laukā, kamēr nomierinājos un izdomāju vienīgo veidu kā varētu viņam pakalpot un sarunāju/samaksāju sanitāram, lai opi noskūn smaržīgām putām, jo viņam ļoti nepatiktu šitāda nolaišanās. Man pašai būtu bail, viņš tāds trausliņš. Rokas siltas.

Este viņreiz sūdzējos, ka šeit suņa pietrūkst, betnupatkā man jau divi, nulabi, trīs, ja aiz ausīm, draugi šāda paveida. Viens tāds sirms takšukrancis, ik pa brīžam nāk apsveicināties un traki smieklīgi guldzina, kad viņu kasa aiz auss, šķietka tūlīt liksies beigts gar zemi. Tatāds lielāks, tākā vilks tākā haskijs, liels tāds un atturīgs, draudzēties nenāk, bet dažreiz lūr caur sētu. A trešā, takšu meitene, ruda, nupatkā pie ezera iepazināmies, medniece viscaur, kā izdzird attālu pīles kliedzienu, tā brien līdz vidam niedrās, krūti izriezusi untapēctam nāk pēc uzslavāmtākā, lai paijā, viņagan man nobradāja mēteli, pēc vāļāšanās krastmalā. Un! Man tak viņa bij bezmazām jāglābj no tā ūdeņa, kad viņa ar gurnu kaukā neveikli bij kaukādam zaram uzkāpusi, tākane uzpriekšu, ne atpakaļ, nuta es, pēc viskādiem veltiem uzmundrinājumsaucieniem jau metu kurpes nost, sodīdamās, ka, jēzusmarija, manas nabaga nieres, ka jāiet tagad aukstā ūdenī taksis uz rokām laukā nest. Betta pati izķepurojās, esganarī, jāatzīst, stipri vilcinājos, tās tupeles novilkusi un domāju, ku auksts tas ūdens noteikti.