Blociņš man vaik (Traha! II)
Saproti, šorīt braucu busā, hlobac, un -ir. Atnāca tas teksts "materiālam", pieglaimīgs un salds, bet atnāca, tinu domās "materiālu"/tā maigi/, pa kadram vien, rakstīju esemeskā, domas ātrāk par pirkstiem, katik neaizmirst, un rakstu, un kauko murminu(bez skaņas, ceru), un rakstu un aizmirstu un skatos augšupvērsti (kā poēti pie loga, tintainiem pirksiem, gaida, kad atnāks) atceros un atkal aizmirstu un lieku daudzpunktes, kur epiteta nevar izdomāt un saīsinu vārdus, lai ātrāk tiek to pierakstīt, kas tālāk jau izdomāts, paspēt, pirms aizmirst, pierakstīt, āāa, paspēt pirms aizmirst, kāpju laukā, neredz trepi, viss slīd, rakstu, rakstu, līdz tērbatas stūrim aizrakstīju, nenokritu/ nesaskrējos, neko, laikam divmetrus virs zemes gāju. Ta uz tērbatsielas akal sāku meklēt, kā te īsziņas saglabā, akkungs nevar saglabāt, piedāvā tikai nosūtīt, kam lai nosūtīt, lai nebūtu kauns, sev nevar nosūtīt, vaimanu, ka tik nepazūd, ko, cibā zem acs jābliež iekšā uzreiz? betjanu samisē un publiski sanāk, ta nosmies, un visi pirksti nosaluši, betneko, atradu, saglabāju. (Divreiz!). Esam glābti! URA!