elektrocirslis
Cirslītis no rīta agri pieceļas, beidzot nolēmis laicīgi ierasties darbā. Gluži samiegojies, bet tomēr izlien no gultas, paķer dvielīti un dodas uz vannas istabas pusi. Koridorā cirslītim gaismu nu nekādi neizdodas iedegt, hmm, laikam spuldzīte izdegusi. Dīvainā kārtā arī vannas istabā spuldzīte izdegusi. Tak jau laikam būs elektrība pazudusi, gudri nospriež cirslītis. Tomēr kaimiņu logā uguntiņa manāma, tad jau būs lokāla tā problēma. Cirslīts, būdams fiziķu bērns, no elektrības nebaidās, dodas taisnā ceļā drošinātāju virzienā. Tas aparāts gan gaužām aizvēsturisks. Cirslīti pārņem neliela bijība pret senatnes vērtībām. Gaužām uzmanīgi cirslītis mēģina nospiest podziņu, kam vajadzētu atjaunot elektrības padevi. Aparāts sāk nikni ņerkstēt un sprakšķēt cirslīša virzienā. Uz brītiņu uzzib gaismiņa koridora spuldzītē, tad atkal tumsa. Cirslītim nepatīk rokas uzreiz gar sāniem bezspēcīgi nolaist, kā nekā mati galīgi pie pakauša pielipuši, gribas normāli dušā ieiet, tāpēc vēl brītiņu pabaksta aparātu. Čerkstoņa tā kā mitējās, un elektrība atkal parādās. Cirslītis laimīgs ienirst ūdeņu straumēs.

Cirslītis nu jau nomazgājies, jau saģērbies. Tik atliek matus izžāvēt. Cirslītis ieslēdz fēnu, nu tik žāvēs. Te pēkšņi sajūtama tāda kā deguma smaciņa. Nu ko, būs kāds mats fēnā ierāvies un nosvilis. Tomēr tā smaka pieņemas spēkā... Tā nu iegadījies, ka spogulis cirslītim tieši blakus tam elektrības galvenajam aparātam. Cirslītis paceļ acis, un, kas to domājis, no elektrības kastes ceļas gaisā dūmu vītene. Cirslītis kļūst gluži bāls, uzbļauj vannas istabā esošajai kaimiņienei, ka tūlīt iestāsies tumsa, jo savādāk mēs visi degsim elles liesmās, un metas atkal bakstīt to elektrības kasti. Aparāts šņāc vēl briesmīgāk un turpina tik dūmot. Arī pēc elektrības atslēgšanas podziņas nospiešanas dūmošana turpinās, lai gan atkal ir iestājusies tumsa. Cirslītis domās pārcilā visu, ko zina par šitiem aparātiem un saprot, ka neko daudz vis nezina. Tomēr balto patronu iedomājas izskrūvēt. Dūmi tiek likvidēti, jo tieši tas baltais ķēms ir bijis to cēlonis.

Cirslītis nu domā, kam lai zvana, ko lai sauc šito nebūšanu vērst par labu. Cirslītis ieslēdz datoru, bet visam papildus izrādās, ka internets neiet. Cirslītis tik tagad saprot, ka patiešām ir cirslītis, jo, ja reiz nav elektrības, tad taču arī nav interneta. Nākas vien zvanīt uzziņu dienestam. Tā nu cirslītis iztrobelē Latvenergo, kas pasūta tālāk pie Avārijas dienesta, kas savukārt paziņo, lai cirslis beidz ciršļoties un zvana pārvaldniekam plkst. 8.00. Cirslis paklausīgs. 8.01 cirslis superblondicirslīgā balsī piezvana ēkas pārvaldniekam un paziņo, ka teju vai iestājies pasaules gals, elektrības kaste sprakšķ un uguņo, sūtiet glābējus. Pēc minūtēm 20 ierodas elektriķis. Kādas desmit reizes nolamājas par vēsturisko aparātu un visiem mēsliem, kas tur saskrūvēti, vēl pāris reizes izsit korķus, ņemās un darās ap visu to padarīšanu kādu pusstundu, beigu galā nolasa cirslim niknu lekciju par ugunsdrošību, kaut ko beigu galā saskrūvē un elektrība atkal darbojas.

Cirslis gluži nokārtu galvu beidzot dodas uz darbu, domādams, nez vai mājas vēl nebūs nosvilušas līdz vakaram. Arī trolejbusā cirslītis turpina prātot par kaut kur dzirdētiem baisiem stāstiem par īssavienojumu izraisītiem ugunsgrēkiem, līdz attopas, ka savai pieturai jau pabraucis garām. Bet ko nu tur vairs ies uztraukties, cirslītis izkāpj nākamajā pieturā un lēni domīgā solī tipina atpakaļ. Tad nu beidzot cirslītis ir ieradies darbā un sapratis, ka ir nolemts mūžīgi mūžos kavēt darbu, un priekšniecība tur nekā nevar padarīt, lai kā arī viņiem tas nepatiktu.