Oi, tikko manī modās dažas parasti slēptas rakstura iezīmes:D
vobšem, ejam ar meitu mājās, un pie slidkalniņa pāris mātes ar bērneļiem. Viens nožāvies, tā ap divi gadi vai mazāk, un māte kā sāk bļaut uz viņu krieviski - paskaties, kāda tu tagad netīra, vairs ar tevi nekad ārā neiešu utt. Tā kā tīra bikses, tā kā sadod pa dibenu, nevar saprast, un tik kliedz. Nu neko tādu saturiski tik briesmīgu ne, bet nu dikti nelabā balsī, tā, ka mazais, protams, sāk raudāt pavisam. Šī mēģina apklusināt - izbeidz kliegt, tūlīt bēbīši no tavas bļaušanas nobīsies. Un es, es nezinu, kas man notika, bet es iejaucos un skaļi saku viņai, ka tieši no viņas pašas bļaušanas visi nobīsies un kā tā var ar mazu bērnu, padumaješ, nosmērējies. Tas viss notiek krieviski, viņa uzreiz liek bērnu mierā (tas aiz pārsteiguma vairs neraud) un sāk kliegt uz mani, un diezgan nesmukiem jau nu vārdiem, un manī tik mostas annuška- tirgus bāba, annuška - učene, ne miņas nav no mulsās, biklās un atturīgās latviešu annuškas, un es tik dodu pretī. Nu beigās es tomēr apklusu pirmā, viņa vēl promiedama mani apsaukāja, laikam jau pelnīti - ko iejaucos. Jūs tikai nesakiet, ka tā nav mana darīšana, kādā veidā kāds cits bļauj uz savu bērnu, to jau es pati saprotu. Es vienkārši brīnos par sevi. Un it kā es uz savējiem bērniem nebūtu kliegusi un visādi raustījusi. Tiesa, ārā parasti es tomēr savaldos. Viņa bija jauna un glīta, ratos vēl viens mazais, nu skaidrs, grūti.
Vot tāds man reizēm ir klikšķis. Esmu novērojusi, ka tas parasti saistīts ar bērniem. Bet gadās arī citādi.