Un arī tie, kas tikai nedaudz vecāki par mani, man tik un tā ir pa daļai sveši - es turu rokā savu skrūves glāzi un skatos uz saviem līdzgaitniekiem, kuriem nupat apritējuši divdesmit pieci, divdesmit seši gadi, un redzu, ka jūs neesat tādi kā sākumā, jūs esat izmainījušies, un tagad jūsos mīt kaut kas tāds, kas man ir svešs un nepazīstams, kaut kas tāds, ko var sazīmēt sejas vaibstos vai ieilgušā klusumā, vai izdzirdēt sarunā. Es redzu to, ka cilvēks pieaugot kļūst aizvien noslēgtāks un pašpietiekamāks - nevaru vien sagaidīt.