Sacerda ([info]invidia) rakstīja,
@ 2007-11-24 21:58:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Un arī tie, kas tikai nedaudz vecāki par mani, man tik un tā ir pa daļai sveši - es turu rokā savu skrūves glāzi un skatos uz saviem līdzgaitniekiem, kuriem nupat apritējuši divdesmit pieci, divdesmit seši gadi, un redzu, ka jūs neesat tādi kā sākumā, jūs esat izmainījušies, un tagad jūsos mīt kaut kas tāds, kas man ir svešs un nepazīstams, kaut kas tāds, ko var sazīmēt sejas vaibstos vai ieilgušā klusumā, vai izdzirdēt sarunā. Es redzu to, ka cilvēks pieaugot kļūst aizvien noslēgtāks un pašpietiekamāks - nevaru vien sagaidīt.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]kaitnieks
2007-11-26 16:45 (saite)
Cilvēks pieaugot sāk apzināties savas robežas, vai drīzāk samierināties ar tām. Tas nav tik bēdīgs process, kā izklausās. Tīņu gados jebkurš jūt, ka var izdarīt visu, turklāt labāk nekā jebkurš, tikai vēlāk nāk tā sapratne par sev reāli piemītošajām spējām, vajadzībām un priekšrocībām, ar iespēju tās labāk izmantot, kas līdzi nes tādu kā mieru un stabilitāti.
Šeit iederas kāda slikta analoģija, tāpēc, ja salīdzinām dzīvi ar sēņošanu (heh), tad tīņu gados dragājam pa trejdeviņiem mežiem, guļot slapjās sūnās zem egles, nogaršojot visas ceļā sastaptās brīnumsēnes, savukārt vēlāk sēņots tiek tuvējo mežu labi zināmajās sēņu vietās sestdienās, tad atgriežoties komfortablajā mājiņā un visu vakaru pamatīgi un rūpīgi gatavojot maltīti, ko omulīgi izbaudīt ar vīnu.

(Atbildēt uz šo)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?