Cilvēks pieaugot sāk apzināties savas robežas, vai drīzāk samierināties ar tām. Tas nav tik bēdīgs process, kā izklausās. Tīņu gados jebkurš jūt, ka var izdarīt visu, turklāt labāk nekā jebkurš, tikai vēlāk nāk tā sapratne par sev reāli piemītošajām spējām, vajadzībām un priekšrocībām, ar iespēju tās labāk izmantot, kas līdzi nes tādu kā mieru un stabilitāti.
Šeit iederas kāda slikta analoģija, tāpēc, ja salīdzinām dzīvi ar sēņošanu (heh), tad tīņu gados dragājam pa trejdeviņiem mežiem, guļot slapjās sūnās zem egles, nogaršojot visas ceļā sastaptās brīnumsēnes, savukārt vēlāk sēņots tiek tuvējo mežu labi zināmajās sēņu vietās sestdienās, tad atgriežoties komfortablajā mājiņā un visu vakaru pamatīgi un rūpīgi gatavojot maltīti, ko omulīgi izbaudīt ar vīnu.