kas lika žuvu mātei pasmaidīt? viņa mani visu laiku izjautāja, bet šķita neklausījās atbildes, tikai purināja noliedzoši galvu. es tomēr mēģināju patiesi apstāstīt visu, par ko viņa jautāja - par ģimeni, par dzīvesveidu, par citiem ceļojumiem, neatklājot vien tādas detaļas, kā līdzpaņemtā naudas summa, veselības apdrošināšana u.c., kas patiesībā bija tuva nullei, jo jau pirmās nedēļas laikā atskārtu, ka man pietiek naudas vairs tikai kādiem 4iem braucieniem uz centru, tāpēc bija rūpīgi jāizsver to nepieciešamība. turklāt es vairs nedrīkstēju braukt kopā ar viņu, ja vēlējos tikt cauri pa zaķi. tas protams saasināja problēmas, jo līdz vilcienam Žuvu māte mani varēja paķert ar mašīnu, bet tā man bija jāiet kādu stundu kājām.. bet es nedrīkstēju biedēt Žuvu māti ar savu nabadzību, jo viņai jau tā nebija viegli.
tātad par ko viņa samējās? tas bija vientiesīgs stāsts par kādu citu franču ģimeni, kas mani uzņēma ciemos pirms pāris gadiem. nav tiesa - man nebija naudas, lai dotos apmaiņas skolnieku braucienā - tas bija citas meitenes stāsts, bet es instinktīvi jutu, ka Žuvu mātei tas varētu patikt. tātad šī provinciālā Derozjēru ģimene, protams, centās ar mani apieties saudzīgi, lai arī nezināja kā ar savu bērnu, kaut arī nezināja, kur tieši atrodas mana valsts un vai tur norisinās karš vai nē. kopīgajās vakariņās, viņi pasniedza saldajā ķiršu pīrāgu, uz ko mājastēvs norādīja, pa zilbēm izrunājot teikumu: "tie ir ķirši! ķirši ir ļoti garšīgi!" šajā stāsta vietā Žuvu māte atplauka smaidā un lūdz man to stāstīt vēl un vēl arī pārējo radinieku klātbūtnē. un tā kā Žuvu mātes smaids man nozīmēja tobrīd visu, es arī stāstīju.. kā tāda idiote.