leģenda vēsta, ka mūks Manku bija mīlēšanās auglis, tāpēc, lai kompensētu šādu savu uzvedību, kas neatbilst budisma principiem, Manku tēvs uztiepa savam dēlam stingru budisko audzināšanu, kā rezultātā Manku uzcēla vēlāk templi tur, kur viņa tēvs bija mīlējis viņa māti - t.i. netālu no manām mājām, turpat arī dzīvo ūdensgars Džindža Daido.

lieta tāda, ka ūdens gars Džindža Daido palīdzēja Manku tēvam pamīlēt Manku māti, kas bija iesprostota uz salas, atsūtot tam krastā pretī platmuguras bruņurupuci. ko es gribēju teikt? ā, ka vienmēr, kad ir runa par mīlēšanos, kaut kur uzrodas kaut kāds svētais gars un nodara savu lietiņu. protams, šis stāsts nav ti ekstrēms kā tas par Jēzus ieņemšanu. bet nu tomēr - priecīgus svētkus!

tomēr es kā rietumniece (lai cik relatīvs mans rietumnieciskums) nepiekrītu Manku tēvam, lai arī viņa nodomi bija labi - uztiept zēnam stingro mācību, lai kompensētu tā rašanos 2 cilvēku mīlestības rezultātā. nē nu kopumā jau viss beidzās labi un Džindaidži templis joprojām stāv kā piemineklis divu mirstīgo mīlestībai kanāla malā, varbūt vienai no ļoti retajām mīlestībām, kam izdevies notikt pēc stingriem budistu likumiem audzinātajā sabiedrībā laikā, kad budisms bija teju atvests uz nomaļo salu pasaules malā. tā tas templis joprojām ir un uz to ļaudis plūst straumēm - arī tie, kas ieņemti nejauši, visi tie kļūmīgie gadījumi.

bet nē es negribu teikt, ka mīlestības vairs nav - redz, man vēl šorīt pienāca neveiklā angļu valodā rakstīta īsziņa: "mana draudzene guļ slimnīcā, viņai operēja dzemdi - būtu jauki, ja tu viņai nosūtītu kādu jautru vēstulīti, lai viņa nejūtas tik vietuļa. paldies jau iepriekš - Mitsu."

tāda sajūta, ka mihalkovs spēlē kā noņemts no rezervistu soliņa - pilnu krūti laiž vaļā visu, kas sakrājies.

izdomāju, ka parasti iekaro tās valstis, no kurām nāk visskaistākās pasakas. visi kari notiek, brīnumu meklējot.

tas jau it kā lōģiski, bet tomēr pārsteidzošs skats. kad man pasaka "kinostudijas noliktavas", es iztēlojos karietes, iepuvušu samtu, smagus krēslus un papīra puķes.. šeit arī ir kinostudijas noliktavas - pilnas ar durkļiem, kimono un salmu jumtiem.

[eu, nu kas tad atkal - met ārā viens pēc otra.. es tak visu dienu čakli strādāju.. nepateicīgie]

vai nu skābeklis pa maz tropu joslas gaisa masās vai kas, bet es ik pa laikam tā smagi nopūšos, bet man jau nav, par ko pūst. toties dzirdot savu nopūtu, uzreiz atminos Žuvu māti.
Žuvu māte strādāja zempkopības ministrijā Francijā, bet Žuvu tēvs - par skolotāju lauksaimniecības licejā. viņiem pie mājām bija lazdu aleja. kad atbraucu ar visu iedzīvi uz Parīzi - ierados ar smago mašīnu pulksten divos naktī - soma bija pielijusi ar mātes laipni drēbēs ieslēpto maizes jogurtu, kas bija eksplodējis 3 dienas vizinoties kravas kastē - kad nu es tāda smirdīga, ar saskābušu jogutu nolipusi ierados pie Žuviem, durvis atvēra Žuvu tēvs. mēs nebijām nekad redzējušies - vienkārši caur paziņām bija sarunāts, ka šī ģimene mani izmitinās, kamēr atradīšu darbu un dzīvokli - Žuvu tēvs pavīpsnāja, uzpildīja pīpi, ierādīja man rozainu vannasistabu un teica, lai kārtīgi izguļos.
nebiju gulējusi tās 3 dienas, tāpēc aizmigu ļoti cieši un gulēju ilgi. pamodos no tā, ka kāds manā istabā dusmīgi šņaukājās un pūta - tā "erhh! erhh!" it kā speciāli gribētu pamodināt. Žuvu māte vāca kopā manas jogurtainās drēbes. ja es nebūtu tik ļoti nogurusi, droši vien pagrieztos, lai apsveicinātos vai arī man būtu kauns par savu dramatisko paskatu, bet es biju pārāk nogurusi.. tāpēc aižmiedzu acis un ausis un izlikos par aizmigušu. kad pamodos otrreiz, man pa logu pretī skatījās balta govs.

ar Žuvu māti iepazinos vakarā - tāda liela, smagnēja sieviete pelēkā kostīmā ar pusgariem sirmiem matiem, kas skeptiski uz mani paskatījās un dusmīgi nopūtās. man bija ļoti bail, ja godīgi, bet turpināju jau no rīta ieņemto pozīciju - man nebija citur, kur palikt, un likos nemanām viņas smagnējo šņaukāšanos. kas arī bija pareizi, jo izrādās Žuvu mātei bija beigti nervi un viņa dumīgi šņaukājās par visu it kā viss dzīves smagums, viss Parīzes smogs un liellopa tirdzniecība būtu uz viņas vienas pleciem - dzīves sagrauzta, izmocīta sieviete, kas katru rītu agrā gaismiņā devās ar 2 vilcieniem uz ministriju un vakarā pārnāca smagiem iepirkumu maisiem, smagi lika uz galda šķīvjus un ar smagu nopūtu atgrieza pa prāvam gabalam 5 veidu sieriem, smagi nostutēja uz galda ūdens karafi, pūsdama vilka no krāsns vīra gatavoto kārtainās mīklas pīrāgu un skatījās caur pieri uz pārējiem pie galda sēdošajiem - mani, savu dēlu un vīru, kas ar aizrautību patērēja sidru vairāk nekā pieņemts, jo manī nebija sāta, cik tas bija garšīgs, savukārt abus vīriešus priecēja doma piedzerties pie vakariņu galda bargās kundzes uzraudzībā. dēlēns pat aizgāja tik tālu, ka neprasot pielēja otru glāzi arī mātei, par ko saņēma skaļu un smagu - kā ūdens karafe un viss pārējais - pļauku. viņam acīs sariesās asaras, viņš aizskrēja uz vannasistabu izraudāties, bet tad atgriezās un turpināja izlikties, ka nekas tāds nav bijis.

ja vēl abu pārējo mājinieku klātbūtnē man no Žuvu mātes bail nebija, tad no rītiem bija pilnīgs trakums - mēs kopā braucām ar tiem abiem vilcieniem uz centru. viņa man deva strupas norādes, kā nepazaudēties pilsētā un kur meklēt darbā pieņemšanas birojus, prasīja, cik man ir naudas un visu to, kas mani biedēja jau tāpat, bet viņas nopūtas tam piešķīra vēl vairāk dramatisma. turklāt viņa runāja skaļi, sakatīdamās ar citiem kupejas pilsoņiem, kas neapšaubāmi juta viņai līdzi kā jau cilvēkam, kam uz kakla ir ārzemnieks, turklāt bezdarbieks.
bet šo tuvo sēdēšanu vienai pret otru un neveiklu atskaišu sniegšanu par maniem darba meklējumiem vēl smagāku darīja.. viņas stilbi. es nevarēju neredzēt, kā viņas lietišķā garuma svārki (Žuvu mātei bija īsts lauku cilvēka siluets un gaita) uzrāvās uz augšu nepiedienīgi augstu, kad viņa sēdēja plati izplestām kājām kā tikko atnesusi nēšus no akas. turklāt man liekās, ka viņa īsti nenovietojas uz strupā vilciena sēdekļa un sanāk, ka visu ceļu sēž tupus. kostīms likās paknaps, es nespēju nedomāt par to, ka viņai nav ērti, tomēr pēc kāda laika atskārtu, ka viņa jūtas pat ļoti ērti. ka mūžīgā raudzīšanās uz pasauli caur pieri un nicīgā šņaukāšanās viņu atbrīvo no dusmu paturēšanas sevī. Žuvu mātē nebija ne kripatas divkosības vai slēpta ļaunuma - viņai bija daudz vairāk nospļauties uz pasauli nekā man. Viņa bija vienīgais panks no mums abām. Turklāt kādu dienu Žuvu māte pasmaidīja - tas bija patiešām saulains brīdis.

kas lika žuvu mātei pasmaidīt? viņa mani visu laiku izjautāja, bet šķita neklausījās atbildes, tikai purināja noliedzoši galvu. es tomēr mēģināju patiesi apstāstīt visu, par ko viņa jautāja - par ģimeni, par dzīvesveidu, par citiem ceļojumiem, neatklājot vien tādas detaļas, kā līdzpaņemtā naudas summa, veselības apdrošināšana u.c., kas patiesībā bija tuva nullei, jo jau pirmās nedēļas laikā atskārtu, ka man pietiek naudas vairs tikai kādiem 4iem braucieniem uz centru, tāpēc bija rūpīgi jāizsver to nepieciešamība. turklāt es vairs nedrīkstēju braukt kopā ar viņu, ja vēlējos tikt cauri pa zaķi. tas protams saasināja problēmas, jo līdz vilcienam Žuvu māte mani varēja paķert ar mašīnu, bet tā man bija jāiet kādu stundu kājām.. bet es nedrīkstēju biedēt Žuvu māti ar savu nabadzību, jo viņai jau tā nebija viegli.
tātad par ko viņa samējās? tas bija vientiesīgs stāsts par kādu citu franču ģimeni, kas mani uzņēma ciemos pirms pāris gadiem. nav tiesa - man nebija naudas, lai dotos apmaiņas skolnieku braucienā - tas bija citas meitenes stāsts, bet es instinktīvi jutu, ka Žuvu mātei tas varētu patikt. tātad šī provinciālā Derozjēru ģimene, protams, centās ar mani apieties saudzīgi, lai arī nezināja kā ar savu bērnu, kaut arī nezināja, kur tieši atrodas mana valsts un vai tur norisinās karš vai nē. kopīgajās vakariņās, viņi pasniedza saldajā ķiršu pīrāgu, uz ko mājastēvs norādīja, pa zilbēm izrunājot teikumu: "tie ir ķirši! ķirši ir ļoti garšīgi!" šajā stāsta vietā Žuvu māte atplauka smaidā un lūdz man to stāstīt vēl un vēl arī pārējo radinieku klātbūtnē. un tā kā Žuvu mātes smaids man nozīmēja tobrīd visu, es arī stāstīju.. kā tāda idiote.

es izvācos pēc pāris nedēļām, līdzko biju sarunājusi mājvietu pie Arno de Belenē, ko mēs vēlāk iedēvējām par Rudo P, un darbu kinoteātrī. Žuvu māte bija laipna un iedeva līdzi ievārījumu un sieru. jebkurā gadījumā man viņa palika siltā piemiņā un saņēma regulāri apsveikuma kartītes svētkos, bet vēlreiz nakšņot viņai uz kakla es negribētu, jo tās smagās nopūtas..
augustā Žuvi pilnā sastāvā atbrauca atvaļinājuma braucienā pa Baltijas valstīm. Žēl, ka man nav to fotogrāfiju oriģināli, kur skābu pri skābu seju Žuvu māte raugās objektīvā pie dažādiem pelēcīgiem pieminekļiem, no sērijas Brēmenes muzikanti. uz jautājumu - vai jums kas patika no redzētā? - Žuvu māte tikai nicīgi nosprauslājās un atmeta ar roku. Žuvu māte nekad nemēdza liekuļot un viņai bija uz visu načihaķ.