ja vēl abu pārējo mājinieku klātbūtnē man no Žuvu mātes bail nebija, tad no rītiem bija pilnīgs trakums - mēs kopā braucām ar tiem abiem vilcieniem uz centru. viņa man deva strupas norādes, kā nepazaudēties pilsētā un kur meklēt darbā pieņemšanas birojus, prasīja, cik man ir naudas un visu to, kas mani biedēja jau tāpat, bet viņas nopūtas tam piešķīra vēl vairāk dramatisma. turklāt viņa runāja skaļi, sakatīdamās ar citiem kupejas pilsoņiem, kas neapšaubāmi juta viņai līdzi kā jau cilvēkam, kam uz kakla ir ārzemnieks, turklāt bezdarbieks.
bet šo tuvo sēdēšanu vienai pret otru un neveiklu atskaišu sniegšanu par maniem darba meklējumiem vēl smagāku darīja.. viņas stilbi. es nevarēju neredzēt, kā viņas lietišķā garuma svārki (Žuvu mātei bija īsts lauku cilvēka siluets un gaita) uzrāvās uz augšu nepiedienīgi augstu, kad viņa sēdēja plati izplestām kājām kā tikko atnesusi nēšus no akas. turklāt man liekās, ka viņa īsti nenovietojas uz strupā vilciena sēdekļa un sanāk, ka visu ceļu sēž tupus. kostīms likās paknaps, es nespēju nedomāt par to, ka viņai nav ērti, tomēr pēc kāda laika atskārtu, ka viņa jūtas pat ļoti ērti. ka mūžīgā raudzīšanās uz pasauli caur pieri un nicīgā šņaukāšanās viņu atbrīvo no dusmu paturēšanas sevī. Žuvu mātē nebija ne kripatas divkosības vai slēpta ļaunuma - viņai bija daudz vairāk nospļauties uz pasauli nekā man. Viņa bija vienīgais panks no mums abām. Turklāt kādu dienu Žuvu māte pasmaidīja - tas bija patiešām saulains brīdis.