lūk, tāds rau, kikstārteris
Rekušeku, mazliet patosīgs un neviennozīmīgs, bet tomēr interesants projekts par sievietes ķermeni, ideāliem un attieksmi, kas iekrīt tendencē "atgriezties pie īstuma", par ko runā arī jaudīgais Dove vairākkgadu piegājiens un čupiņa citi. Un vispār jau – par to, kas ir galvā un visiem pašapziņas balstiem.


Nevarēšu nu mest pirmo akmeni, arī pieprotu pašpisi gana labi par iedomātām vai neiedomājamām atbilstībām Photoshop un citiem kultivējumiem un mītiem "kā tad jāizskatās idejālai sievietei" un tā sacīt, "daudz sevis esmu dziedējusi procesā", bet kas mani pārsteidza, bija tās simts intervētās sievietes, kuras lūgtas raksturot savu ķermeni atbildēja, ka "disgusting".

Lūk, šajā man gribētos ierakties, jo, no amatierantropoloģijas vērojumiem secinu, ka mēs, latvietes tomēr uzreiz neteiktu, ka "izskatos pretīgi", vai "man ir drausmīgs ķermenis" – par laimi viss tas skaistuma spozmes konvejeris tomēr smadzenes ir skāris mazāk un čīkstam "zematslēgas", pašas pie sevis, klusītiņām, bet publikā nesam gana stalti vai vismaz, argumentēti. Vai arī, ierēcot, bet gribas teikt, ka attieksme pret sevi pašu tomēr ir veselīgāka, pat neskatoties uz agresiju un apzināto/neapzināto savstarpējo konkurenci, skaudību, nenovīdību. Primitīvais zvērēns gan ir tuvāk- uzbrukt, norādīt, saplosīt vājāko, bet nav padošanās - "esmu resna".

Otra lieta – arī feisbukos starp vietējiem cilvēkiem zem šiem linkiem panesās diskusija, ka "vajag tikai gribēt","sevi ir jāmīl" (tipa, uzbrukums/vērtējošs, patronizējošs spriedums) un tā tālāk, kas itin kā norāda uz individuālo cīņassparu un nevis filmā aicināto "māsu sadraudzību, atbalstu, let's make change." Interesanti, jā. Nekādas te "māsas, darām kopīgu lietu" domāju, ka ar baigo jaudu nesanāktu vis.