Mūzika: | Eels - All The Beautiful Things |
No A uz B caur C
Šorīt, atstājot dzīvokli, lai apmeklētu CSDD, kāpņu būrītī apmainījāmies sveicieniem ar kaimiņieni. Viņa ir precēta un viņai ir divi bērni, no kuriem otrais ir pavisam mazs. Toties viņa ir simpātiska sieviete.
Man tuvākajā Purvciema trolejbusa pieturā transportu gaidīja trīs meitenes un ūsains onkulis. Vienai meitenei mugurā bija melns mētelītis un gari melni svārki, bet pārējās mīņājās puskažociņos. Toties visas trīs bija smukas.
Trolejbusā pamanīju vēl citas smukas meitenes. Viņas kāpa iekšā un ārā, iekšā un ārā. Tik daudz, ka ne saskaitīt. Toties trolejbuss gandrīz noskrēja no ceļa, tieši virsū gājēju ietvei. Gandrīz.
Kad gāju uz tramvaju šķita, ka pasaule nospiež bremzes pedāli, cilvēki sakustās tikai tad, kad uz viņiem paskatās, bet vilciens, kas lēnām, inerces vadīts, slīd uz priekšu, gaida neizbēgamo apstāšanos. Tas iesvieda mani karuselī kurā man sareiba galva un gandrīz paģību iepretī lielajam kinoteātrim. Toties no Zelta Zivtiņas tuneļa savās darba gaitās izleca mundrs čigāns, kas atgrieza mani realitātē. Gandrīz.
Tramvajā smuku meiteņu nebija. Vien tantiņa tantiņas gados, kas, nosēdusies man pie kreisā sāna, izmantojot pensionētu mobīlo telefonu, uzturēja aktīvu komunikāciju ar rūtiņu blociņā pierakstītu personu.
Kaut kur ap Friča Brīvzemnieka ielu, noraugoties uz to, kā divas kuplas kukažas stīvējās ārā pa vienām durvīm, mēmi nokliedzos :"Блядъ!", jo atcerējos, ka pasi atstāju mājās. Toties tantiņa tantiņas gados bija beigusi savu komunikāciju.
Saņēmis ierasto dzīves spērienu biju gatavs noskatīties uz CSDD darbinieka slaidi izstiepto vidējo pirkstu un otru roku, kas rāda pareizo virzienu uz tramvaja pieturu. Lai vai kā, nenotika nekas no tā. Trīs smukas meitenes bija pretīmnākošas, bet pārītis citas divas smukas — rindā stāvošas. Toties aromāts tajā iestādē ir uz mata kā slimnīcas ēdnīcā, kas rada sajūtu — ēst gribas, bet apmeklēt nē.
Atpkaļceļš bija garlaicīgs, ar pāris smukām meitenēm un tantiņām tantiņu gados, bez romiem un lēniem vilcieniem. Kā jau teicu — garlaicīgs. Gandrīz.
Tāds lūk stāsts ar negaidītiem pavērsieniem par laupīto iespēju Narvesenā norēķināties ar maksājumu karti, un pirmo reizi redzēto "telšu pilsētiņu".