par stokh vizīti
pērnajā ceturtdienā nokrašoju mammas pēļos (tik sen nebiju palikusi tā vnk pie mammas pa nakti, turklāt vēl slima bērna statusā), sadzēros māsīcas aptiecnieķes brīnumpulverīšus un piektdien laidos vien rīgās un tālāk stokholmās uz telpu orientācijām. ar gudru ziņu termometru līdzi neņēmu.
stokh ir absolūtu lieliska transporta sistēma, sistēmas aplikācija, viss ērti, tīri, smuki, saprotami. un pilsēta (mūsu redzētās nelielās daļas) tāpat
man ir no tiesas žēl, ka viņu imigrācijas politika ir atdūrusies tajā dubļu žļurgā, kur tā šobrīd ir. mums sacensības notika trīs dažādās skolās, otrdienas erebrū ziņas liek noskurināties

bet orient, tātad. dzīvojām 12 min gājiena attālumā no galvenās pasākuma ēkas - midsommerkrassen ģimnāzijas. saulainā un dzestrā sestdienas rītā, ar kādiem 5 grādiem mīnusā, devāmies turp. drīz ievērojAm, ka pretī skrien sportisti, plānajos, īsajos sporta tērpos ar kedām pie rokas. izrādās, grūtajām elefantu grupām (arī mēs elefanti, obv) pirmās dienas starts citā skolā, uz kuru visi diebj labas 10 min telpām piemērotā apģērbā, tik ar pārvelkamām tupelītēm pie rokas. zviedriem tas tāds nieks vien, rādās. mēs gājām savās ziemas jakās, kapucēs un dūraiņos, mēs vēl neesam tajos tēraudos.
pirmo reizi piedalījos sacensībās, kur katram tiek iedots konktrēts starta laiks, noteiktajā minūtē jābūt starta koridorā, starta poga pašam vispār nav jāspiež. izrādās, tā ir ierasta orient sacensību prakse, bet nu es uz tādām nebraucu nekad. stāvu savā koridorā, bik tirinos, jauna, smaidīga organizatoru meitene man kaut ko nosaka, nesaprotu, palūdzu, lai atkārto, viņa samulst, bet beigās tomēr nosaka vēlreiz - just have a fun. un es tā arī darīju. lēnām prātīgi no katra punkta uz nākamo, pārbaudu, vai tur tiešām varēs tikt, baigi nenesos un kaklu nelaužu. uz distances otro pusi tomēr ieķeru azartu un izdaru vienu kļūdu, par laimi to samērā nesāpīgi varēja labot, pazaudēju kādu nepilnu minūti.
stokh ir tātad pasaulē vērienīgākā telpu orient, visvairāk dalībnieku, no 16 valstīm šogad, un slavena ar savām sarežģītajām distancēm. pirms braukšanas papētīju iepriekšējo gadu kartes, oboi, dažas distances man prasīja stundu pie datora vien.
ieskatam pirmās dienas sarežģītākā punkta distance. lai nokļūtu no 2. punkta 3. stāvā uz 3. punktu 5. stāvā bija jādara šis - G trepes uz 2. stāvu, garām M, K kāpnēm uz L, L kāpnēs ārējā zona uz 3. stāvu, tālāk pa J kāpnēm uz 6. stāvu, taisnvirziena krustojumā uz B kāpņu iekšējo zonu, pa to uz 5. stāvu un tad caur telpu labirintiem jau klāt esam.
finišēju 30 minūtēs, pie finiša/starta zonas satieku elīnu, ko zināju pēc skata un vārda, bet rīgās nekad nebijām runājušās. viņa uzreiz mani uzrunā - nu, ka gāja, kā bija. saku, ka viegli! elīna mazliet nobrīnās, jo citi finišētāji sūkstījušies, cik sarežģīta distance, kādi gļuki un tā. elīna tajā dienā noskrēja kā trešā, nākamajā kā otrā un kopvērtējumā ieguva absolūti pārliecinošu pirmo vietu mūsu tantar grupā.
savukārt es pilnīgi negaidīti pirmajā dienā biju iefanojusi 5. vietā, nieka 3 sekundes aiz ceturtās.
starta grupas bija visas dienas garumā, sākot no 10 līdz pat 15, un kas mūs ļoti pārsteidza - nevienam neņēma nost karti pēc finiša, kā tas notiek pie mums. tātad teorētiski jebkurš var saviem vēlāk startējošiem biedriem parādīt karti, bet acīmredzot zviedru mentalitāte pat nepieļauj šādas šmaukšanās iespēju. ļoti labs sabiedrību raksturojošs elements.
svētdien distance bija sadalīta pa divām blakus esošām skolām, vispirms atkal pārsimts metrus pa āru uz otro skolu, tad pa to diezgan daudz bizojamā, ne pārāk grūti, drīzāk čakarīgi veicamas distances un visu laiku liekas, ka vnk neieraugi īsāku ceļu, kas atkal traucē, jo tērē laiku šaubās un domāšanā.
pa vidu distancei bija jāskrien tie paši pārsimts metri atpakaļ uz galveno ēku, man ka neskrējējam tas likās ļoti netaisni, bet pati absolūti vainīga, hh. lielā skola bija konfekte. sarežģīti, domājami, labi paslēpti īsceļi, viena kļūda un esi iepēries vietā, no kuras ārā lai tiktu, atkal 2 stāvi un 3 perimetri jāapskrien. man par laimi tā negadījās, bet samulsuma brīdis bija (lasi, minūti bolies kartē un nesaproti, ko tagad iesākt), uz grūtāko punktu ceļu atradu, bet ne īsāko, diemžēl. pārējais viss bija raiti un finišā 12. vieta.
toties kopvērtējumā saglabāju savu 5. vieto un nenormāli ar sevi lepojos, lūk :)