Par to kā būt
Kā jau es to pareizi paredzēju, vakar izdzēris vienu otru alutiņu likos uz auss, lai šodien celtos ap desmitiem, izpīpētu pāris cigaretes, palasītos delfus un iestrēbtu kafižiņu. Tas tā kā būtu paveikts. Tagad ir jādomā ko darīt tālāk? Es varētu sakārtot „vērtīgo lietu” nojumi. Tas būtu darbs uz piecpadsmit minūtēm, bet tā kā visu daru nu ĻOTI, nu afiigiķeļno ĻOTI atbildīgi es to varētu izstiept uz stundām divām, ja paveiksies – visām trim. Varētu pabiedēt Ķeizariņu. Visamizantākais ir tad, kad Ķeizariņš mūkot uz lakotās grīdas nespēj ierakstīties pagriezienā un paņem stenderi.
Garlaicīgi.
Varētu salabot un sakārtot vecās makšķeres, jo piektdien domājams pie dabas doties. A slinkums, aizbraukšu uz Kauguru tirdziņu un nopirkšu jaunas... Tas būtu darbiņš vēl uz stundu pusotru. Cerams, ka būs liela izvēle un kaulēšanās iespējas, tad varētu iekļauties divās stundās.
Varētu uzrakstīt kādu opozicionāru rakstiņu. Nu tur pasisināt par Ilmāru Ančānu (Mūsu Zeme), Romualdu Ražuku (Pilsoniskā Savienība) vai Vladimiru Maksimovu (Jūrmalas – Mūsu Mājas). Tie ir visamizantākie tēli un tamdēļ visvieglāk bakstāmie. Aber slinkums, nav smeķis.

Nedaudz baumu. Maksis, piemēram, lokālpartijai esot izmaksājis trīsdesmit naudiņas. Nezinu vai lokālpartija šīs naudiņas iedeva uzreiz vai apsolījās Maksi nosēdināt pie kāda strautiņa kur tricārs atnāktu līzingā.
Ilmārs pirms gadiem trim esot paņēmis divas naudiņas, lai nomestu Munku. Nenometa, uzmeta. Naudas devējs gandrīz aizgāja ar sirdi, bet tas netraucēja Ilmāram aiziet pie pēdējā uz slimnīcu, izlikties par muļķīti un paprasīt vēl. Te prasās pēc cirkuļa ģeķīgajā kurmja actiņā.
Ražukam garšojot, dikti jo dikti. Bet tas un vēl apstāklis, ka Ražuks nezin kur viņa pārvaldījumā ir rajons ar iesauku „Pentagons”, netraucē sēdēt mēra vietnieka vietā.

Jauki, jauki mums te tautas kalpi un ja uznāks luste par katru varētu eseju krājumu sarakstīt.