90 60 90

Ejot gar dzelzceļa sliedēm Bolderājas virzienā sliežu labajā pusē skatienam paveras pamesti mazdārziņi. Pussagruvušas būdiņas, sagāzušās sētas un vecas ābeles ir viss kas palicis pāri no kādreiz tik dzīvīgās mazdārziņu komūnas. Ziemas laikā šajā vietā nav iespējams satikt nevienu dzīvu dvēseli, toties vasarā mazdārziņi atdzīvojas un kļūst par atpūtas un izklaides kompleksu Rīgas bezpajumtniekiem. Pirmo vasaras silto saules staru apspīdēti tie pamet bēniņus, kanalizācijas un patversmes, lai straumēm vien dotos savu vasarnīcu virzienā. Bez jebkādas saskaņošanas ar Rīgas domi, ciematam ir piešķirts savs nosaukums un darbojas improvizēta pārvaldes iekārta. Pret tiem, kas nav bezpajumtnieki, visi izturas ar aizdomām, no tādiem pieķēdētiem suņiem vells vien zin ko var sagaidīt.



Vislielākā autoritāte ciematā pieder bezpajumtniekiem ilgdzīvotājiem, bet taisnība strīdu situācijā ir tam, kam attiecīgajā brīdī vismazāk promiles. Konfliktsituācijas ciematā nav retums, bet visas nesaskaņas uz paģirām parasti tiek aizmirstas. Ikvienam bezpajumtniekam ir zināms, ka vislielākais ienaidnieks pasaulē ir nevis pudeles brālis, bet gan alkohola neesamība no rītiem.



Gluži tā pat kā pētot citu rasu pārstāvjus, nezinātājam visi bezpajumtnieki izskatās vienādi. Tie paši netīrie daudzkārtainie drēbju kankari, sarkanās, pietūkušās sejas, un absolūts higiēnas trūkums. Uz visu pārejo bezpajumtnieku fona izceļas jauna sieviete. Kaut arī tērpusies tā pat kā pārējie ciema iemītnieki, un klāta netīrumiem, viņas seja ir skaista, gribētos pat teikt daiļa un pārvietojoties viņa nemaz nestreipuļo. Ir jūtams, ka viņa izraisa zināmo pietāti pārējo iedzīvotāju acīs.

Vladimirs pamodās līdz ar pirmajiem saules stariem, kas iespīdēja caur viņa šauro mazdārziņa būdas logu. Izstaipījās, un pieraduma pēc saķēra galvu, gaidīdams pirmās paģiru galvas sāpes. Tās neiestājās. Pagriežoties uz otriem sāniem viņš pamanīja, ka savā gultā nav viens. Viņam blakus gulēja sieviete. Tā vismaz varēja spriest pēc matiem un plecu līnijas.
- Ko gan vakar būšu pie sevis ievilcis – viņš nodomāja. Mēģinādams savikt kopā vakardienas notikumus, viņš skaidri atcerejās, ka gulēt ir aizgājis viens.
- Celies augšā, nav ko te gulēt manā mājā – Vladimirs noburkšķēja. Sieviete nereaģēja, bet viņas elpas ritms paātrinājās.
- Celies, ka es Tev saku – Atkārtoja Vladimirs, un novilka no gultas segu. Tajā pašā brīdī viņš kļuva gluži mēms. Blakus viņam gulēja kaila, jauna sieviete. Viņa lēnām pagriezas Vladimira virzienā un atvēra acis. Sievietes daile Vladimiru apstulbināja, šādas daiļā dzimuma pārstāvis viņš bija redzejis tikai onānžurnālos. Sieviete izstaipījās, pasmaidīja, pāris reizes pamirkšķināja.
- Labrīt, ja tu zinātu, cik labi es gulēju. - Viņa noteica, un piecēlās gultā sēdus. - Man vienmēr ir paticis gulēt svaigā gaisā, pie dabas krūts.
- Nekas daiļāks manā gultā nekad nav bijis– Vladimirs nodomāja, apjukumā atkāpjoties pie sienas.



Sievieti sauca par Dešedē, vismaz tā viņa teica. Diezgan dīvains vārds Latvietei. Viņai nav kur palikt, tādēļ ieradusies dzīvot kopā ar bezpajumtniekiem, vismaz viņa tā teica. Skaistas sievietes reti kad paliek uz ielas, ja nu vienīgi uz Lienes. Dešedē tika sameklētas piemērotas drēbes, pieejamā garderobe gan nebija sevišķi izsmalcināta, bet pret ārējās vides kaitīgo ietekmi (tā skaitā ciemata iedzīvotāju skatieniem) pasargāja. Viņa diezgan ātri iejutās ciemata iedzīvotāju vidū, kaut arī nebija sevišķi runīga. Bija tikai viena neliela problēma – alkohols. Dešedē to nelietoja. Vladimirs reiz pat nopirka vīna pudeli ar domu iemantot sievietes uzticību. Ciema ietvaros šo draņķi neviens nelietoja, pārāk mazs alkohola lietderības koeficents. Šo koeficentu, starp citu, rēķina tilpumu reizinot ar grādiem un dalot ar cenu. Dešedē no vīna atteicās, nācās izdzert pašam, pārējie ciema iedzīvotāji smīkņāja un dzēra Ļudas tantes krutku.

Sieviete bija strādīga, viņa gāja kopējos sirojumos ar pārējiem ciema iemītniekiem. Bezpajumtnieki sevi uzskatīja par vissenākā sabiedrības modeļa pārstāvjiem. Visiem tak ir zināms, ka cilvēkveidīgie sākotnēji bija vācēji un mednieki. Ar medniecību gan ciemā gāja tā švakāk, bet patiecoties Dešedē izskatam, cigarešu medīšana tagad gāja uz urrā. Dienas laikā viņa bija spējīga samedīt vidēji 80 cigaretes, tas bija nepārspēts rekords.




Nepagāja pat 2 nedēļas, kā radās pirmās problēmas. Ciema vīriešu dzimtes pārstāvji Dešedē sāka izrādīt pārlieku lielu uzmanību. Lielākoties gan uzmanības izrādīšanas veids izpaudās kā neveikls piedāvājums kopā iedzert, bet bija arī oriģinālāki indivīdi. Jānis no trešās būdas pie pie Dešedē durvīm atstāja saplūktu ziedu klēpi, kas sastāvēja no margrietiņām, rudzupuķēm un zirgskābenēm. Bezzobainais Viktors centās nepārtraukti izsekot Dešedē stāstot anekdotes, un pats skaļi smejoties par tām, tādā veidā manāmi pasliktinot ielās ievākto cigarešu ražu. Mārtiņš vienreiz pat palaida rokas, pārējie ciema vīrieši bija pietiekami galanti, lai viņam neļautu to darīt, uzsitot viņam zilas acis un sašķaidot apakšlūpu. Vladimirs bija pats romantiskākais viņš uzrakstīja dzejoli.



Šāds situācijas pagrieziens ciema sievietēm, protams, negāja pie sirds. Maša reiz skaļi iekliedzās.
- Prom šo kuci, no viņas tikai nelaimes – Nospļāvās uz lieveņa, un cērtot durvis gandrīz sagāza savu būdu.

- Nāciet visi šurp – Skaļi sauca Dešedē, pakāpusies uz koka kastes.
- Nāciet, man Jums kas svarīgs sakāms.
Bija karsta jūlija pēcpusdiena, tas nozīmēja, ka visi ciema iemītnieki staigāja apkārt ietinušies tikai divās drēbju kārtās. Dešedē mugurā bija tikai viegli plīvojoša vecmodīga kleita. Viņa bija nomazgājusies un izķemmējusi matus. Ikviens tuvojoties nespēja nepamanīt cik daiļa šī sieviete izskatās uz kastes bezpajumtnieku ciemata vidū.
- Es nerunāšu gari, teikšu tikai pāris vārdus – Dešedē nokrekšķinājās un turpināja.
- Es tikkai gribēju pateikt Jums lielu paldies par Jūsu labajām sirdīm, par Jūsu viesmīlību, un atsaucību.
Lielākā daļa vīriešu dzimuma pārstāvju pasmaidīja.
- Vislielākais paldies pienākas Vladimiram, viņš šeit bija mans sargenģelis. - iestājās mirkļa klusums, daļa vīriešu nedaudz pārmetoši skatījās Vladimira virzienā.
- Pasaule būtu daudz gaišāka, ja tajā būtu vairak tādu cilvēku kā Jūs. - Atkal klusums, Edgars iedzera malku no šņabja pudeles, un pagriezās lai dotos atpakaļ uz savu būdu. Vairāki citi arī grasījas darīt to pašu.
- Pagaidiet, vēl viena lieta. Vai Jūs gribat zināt kādēļ mani sauc par Dešedē ?
- Gribam- pēc neliela brīža atbildēja Vladimirs.
Dešedē mirkli pamīņājās uz vietas, it kā meklējot vārdus un tad ātri nobēra.
- Tāpēc ka es esmu 90 60 90, nu saprotiet pirmie burti no šiem vārdiem, no katra vārda pa pirmajiem diviem burtiem, nu es gan pieliku mīkstinājuma zīmi un garumzīmi, jo citādāk neskan. Desede taču izklausās smieklīgi. Dešedē izklausās pat kaut kā nedaudz franciski.
Iedzīvotāju sejās bija lasāma neizpratne, un viņu balsis sajaucās kopīgā murdoņā, katram bija kas sakāms blakus stāvošajam.
- Nu kā gan Jūs nesaprotat, tas taču ir tik vienkārši, 90 60 90.
- Nē, vēljoprojām nesaprotat ?
Nesadzirdējusi atbildi, Dešedē atpogāja kleitas augšējās 2 pogas un novilka kleitu līdz viduklim. Visu bezpajumtnieku skatienam pavērās apbrīnojami skaistas krūtis. Tie iedzīvotāji, kam bija sliktāka redze nedaudz pietuvinājās, lai labāk saskatītu notiekošo.
- Nu Jūs redzat, 90, man te apkārt ir 90 centimetri – bezmazvai ar asarām acīs iesaucās Dešedē, rādīdama kur tieši tie 90 centimetri ir atrodami.
- Un te man ir 60 centimetri – Viņa rādīja, apķērusi vidukli.
- Un ziniet kur man vēl ir 90 centimetri ?
Kleita pārslīdēja pāri Dešedē mēnesi neepilētajām kājām, tagad tā pilnībā atradās uz kastes.



Tvaiku koncentrācija vannas istabā bija līdzvērtīga labai somu pirtij. Sieviete dušas kabīnē bija pavadījusi jau vismaz stundu. Ļoti gribējās tīrību, tā vien šķita, ka netīrumi ir ieēdušies miesā līdz pat kaulam.



Istabā ieskanējās telefons, melodija bija kaitinošā „Nokia Tune”. Ietinusies dvielī sieviete paņēma rokā mobilo telefonu.
- Sveika Līga, kur biji pazudusi, jau mēnesi mēģinu Tevi sazvanīt ?
- Nū, es biju atvaļinājumā – Līga atbildēja pirkstos virpinot matu šķipsnu.
- Nu stāsti, kā gāja, kur biji ?
- Nekas īpašs, es tikai nedaudz piestrādaju par bomžu karalieni – Balss otrā telefona galā iesmējās.
- Aha, bomžu karaliene, nu labi, tad tiekamies rītdien uz kādu dzērienu ? – Bija dzirdams kā sieviete otra telefona galā kaut ko ēd.
- Sarunāts, tad sazvanamies, ja ?
- Ā, un starp citu, kā Tev ar maģistra darbu iet ?
- Viss kārtībā informācija praktiskajai daļai ir jau savākta – Līga klusi pie sevis iesmējās.
- Nu labi, tad jau man sirds mierīga.
- Atā – Līga nolika telefonu uz galdiņa, ļāva dvielim nokrist uz grīdas, bet pati kaila kā no mātes miesām nākusi iekrita gultas baltajos palagos.
- Es, esmu tikai es - viņa pie sevis murmināja, skatoties uz savu atspulgu griestu spogulī.

Maģistra darba melnraksts ir pieejams šeit.