ieva ([info]ieva) rakstīja,
@ 2009-11-04 11:56:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
go be polite
es apbrīnoju cilvēkus, kas spēj uzturēties publiskā telpā, būt pastāvīgā saskarsmē ar citiem un aizvien palikt sirsnīgi, atvērti. man pietiek ar vienu telefona sarunu, vienu sagurušu birokrātu, lai izplūstu asarās un zaudētu vēlmi doties ārpus mājas vispār. atkal - bez aizvainojuma. bet šoreiz ne bez ievainojuma. sīkas, mikroskopiskas skrambiņas, jā, tomēr nākamreiz es apsvērtu iespēju valkāt cimdus, ja būtu normāls cilvēks un nemēģinātu izbīdīt "visu vai neko" fišku. (mērena ironija)
šādos brīžos es sāku saprast, kāpēc esam izdomājuši pieklājības normas. jo ne vienmēr spējam būt pieklājīgi no sirds jeb sirdspieklājīgi, teiksim tā. šāda veida priekšraksti funkcionē kā psiholoģiskie prezervatīviņi, pamata aizsardzības komplekts, kas tomēr neparalizē komunikāciju.
es kā jau auns allaž tiecos uzskatīt, ka tad, ja nespēj būt sirdspieklājīgs, labāk būt rupjam. nu, pa lielam. un pat ne tik daudz par mani tas, bet par citiem. man derdzas redzēt saskarsmē šķēpu galus, piesegtus ar pašķidru puķu pušķīti. ja ir šķēps - met! ja ir vairāki - met visus! kad beidzot būsim viens uz otru izšāvuši visu savu artilēriju un tādi pliki stāvēsim viens otram pretī, tad arī redzēsim, kas lācītim vēderā. varēsim arī pastiept roku un sasveicināties. beidzot. bet šajā punktā es acīmredzot esmu sajaukusi vienā putrā atšķirīgas lietas. proti, jā, ja ar pieklājības normu starpniecību tu mēģini iegrožot patoloģiska apmēra dusmas, piemēram, tad tā tiešām ir slimīga un neproduktīva prakse. tomēr ja pieklājības plīvuru apvelc ikdienišķai nesavaldībai, tu no tiesas vari aiztaupīt rīta asariņu devu tādiem trausliem, mēreni asociāliem radījumiem kā internetieva. un par to es tev turpmāk būšu no sirds pateicīga, nezināmais svešiniek.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]ilgodamies
2009-11-04 13:08 (saite)
Khem, mjā, nujā. Allažiņ arī nobrīnos par tiem sabiedriskajiem un sabiedriski izturīgajiem. Man vispār nāk raudiens pat par jaukajiem brīžiem, kur nu vēl ne tik jaukajiem. Un hiperjūtības mākta mūždien nolienu vienatnē. Pretējā gadījumā kļūstu nervoza, neiecietīga un arī tas nav pieņemams pašai. Nezinu, kā sadzīvot ar citiem, kā sevi izturēt. Tāda baigā mīklu minēšana.

(Atbildēt uz šo)


[info]antireality
2009-11-04 23:44 (saite)
slimīga un neproduktīva prakse , pirmkārt , ir dusmoties. ārēji kairinājumi neizraisa dusmas , tikai atraisa. patiesība ir tepat iekšā.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]ieva
2009-11-04 23:59 (saite)
well, but they have to come from somewhere, don't they?
un nē - dusmas tīrā veidā ir emocijas. emociju izdzīvošana nav slimīga prakse. to apspiešana gan.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]antireality
2009-11-05 02:41 (saite)
tieši tā, apspiešana rada pamatīgu kaitējumu. taču tas ir otršķirīgs jautājums , problēma ir citur. es gribēju teikt , ka nevajag dusmoties , tas ir radīt dusmas, tad nebūs tās jāizdzīvo. nu , piemēram, kāds uzbrauc rupji vai vienkārši netaktiski , kāpēc ir iegājusies reakcija aizstāvēties vai uzbrukt pretī? tas taču rada lielākus viļņus. kāpēc vispār ir uzskats , ka kāds var citu apvainot vai satraukt? klasisks piemērs : mūsu apziņa kā spogulis , kurā atainojas visa apkārtējā realitāte , kāpēc apziņai sāpīgi jāreaģē uz dajebko? vai tad spogulis saviļņojas , kad tas ataino straujas kustības , vai tas plīst , kad tajā redzamā siena sagrūst?
no tā nav jāsecina , ka šajā variantā būtne , kam apziņa neviļņojas ir atsaldēta vai bezjūtīga. emocijas ir viena lieta , jūtas - pavisam cita. pirmās subjektu visbiežāk ieved dažādās ,teiksim tā pieklājīgi, situācijās. ja otrās ir patiesas , tās nevar ietekmēt ārēji apstākļi.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

eu, kas par desām? kā lai atbild uz slēptu komentāru?
[info]antireality
2009-11-05 17:56 (saite)
šeit atkal tu nedaudz pārspīlē. mans points bija tas , ka vienmēr paturot prātā to , ka var neuztvert visu personīgi , laist caur sevi kā caur tukšu gaisu , tas vien dod iepēju lielā daļā gadijumu lieki neiespringt un būt mierīgam. vārdu sakot - nedot ego vaļu atkal visu sačakarēt.
bet par tādu nepārejošu miera stāvokli mums visiem vēl dots tikai cerēt.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

Re: eu, kas par desām? kā lai atbild uz slēptu komentāru?
[info]ieva
2009-11-05 18:13 (saite)
piedod, man no rīta tie izteikumi salikās kaut kā neadekvāti publiskai telpai :)

bet jā, es laikam bišķi no cita skatpunkta paņēmu. however tas bija tikai komentārs. teicu, ka piekrītu, bet nevajag aizmirst, ka ceļš var būt slidens. tikai tā by the way. lai darot to, ko tu saki, nesanāktu šmuce :)

bet attiecībā uz "laist caur sevi kā caur tukšu gaisu" - es drīzāk teiktu "laist caur sevi, bet čekot, kas notiek". jā, nerīkoties mirklīgu emociju uzplūdā, viennozīmīgi (otherwise es būtu nesen nositusi svešu suni, as you might have noticed. un vispār - ja es būtu zēns, es būtu šausmīgs kauslis!). bet, kā lai pasaka, ļaut aizķerties, ja kaut kas ķeras. tad satvert aiz astes to ķesku un paskatīties, kur un kāpēc tā pieķērās. pēc tam pieņemt kaut kādus lēmumus, ja vajag, tostarp lēmumu laist vaļā - lai plūst prom ar pārējo straumi. bet punkts ir būt nomodā pār to, kas notiek. tevī. un ar tevi. but then again - tu jau principā saki puslīdz to pašu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?