| 11:56a |
go be polite
es apbrīnoju cilvēkus, kas spēj uzturēties publiskā telpā, būt pastāvīgā saskarsmē ar citiem un aizvien palikt sirsnīgi, atvērti. man pietiek ar vienu telefona sarunu, vienu sagurušu birokrātu, lai izplūstu asarās un zaudētu vēlmi doties ārpus mājas vispār. atkal - bez aizvainojuma. bet šoreiz ne bez ievainojuma. sīkas, mikroskopiskas skrambiņas, jā, tomēr nākamreiz es apsvērtu iespēju valkāt cimdus, ja būtu normāls cilvēks un nemēģinātu izbīdīt "visu vai neko" fišku. (mērena ironija)
šādos brīžos es sāku saprast, kāpēc esam izdomājuši pieklājības normas. jo ne vienmēr spējam būt pieklājīgi no sirds jeb sirdspieklājīgi, teiksim tā. šāda veida priekšraksti funkcionē kā psiholoģiskie prezervatīviņi, pamata aizsardzības komplekts, kas tomēr neparalizē komunikāciju.
es kā jau auns allaž tiecos uzskatīt, ka tad, ja nespēj būt sirdspieklājīgs, labāk būt rupjam. nu, pa lielam. un pat ne tik daudz par mani tas, bet par citiem. man derdzas redzēt saskarsmē šķēpu galus, piesegtus ar pašķidru puķu pušķīti. ja ir šķēps - met! ja ir vairāki - met visus! kad beidzot būsim viens uz otru izšāvuši visu savu artilēriju un tādi pliki stāvēsim viens otram pretī, tad arī redzēsim, kas lācītim vēderā. varēsim arī pastiept roku un sasveicināties. beidzot. bet šajā punktā es acīmredzot esmu sajaukusi vienā putrā atšķirīgas lietas. proti, jā, ja ar pieklājības normu starpniecību tu mēģini iegrožot patoloģiska apmēra dusmas, piemēram, tad tā tiešām ir slimīga un neproduktīva prakse. tomēr ja pieklājības plīvuru apvelc ikdienišķai nesavaldībai, tu no tiesas vari aiztaupīt rīta asariņu devu tādiem trausliem, mēreni asociāliem radījumiem kā internetieva. un par to es tev turpmāk būšu no sirds pateicīga, nezināmais svešiniek. |