par cilvēkiem, naudu un dzīvi
Kaut kā stulbi. Man bij baigais mesedžs ko paust, bet kā uzrakstīju sabdžektu, tā visa formuletā doma izplūda un nu jau vairs nav satverama.
(tā pagāja 40 minūtes, palūrēju Fabriku, paklačojos ar biedru pilsoni Beni, uzpīpēju, iepļāvu)
atkal iepļāvu
Laikam nav īsti kārtībā ar galvu, jau 3 reizi klausos Reketa izpildīto, Filipa Kirkorova dziesmu "žestokaja ļubovj"
Nesaprotu, es šausmīgi nīstu civilokupantus, bet viņu tautības mākslinieku izpildītās dziesmas man tīk daudz labāk nekā pašmāju.
Čoms nopirka stroķi, nokārtoja bumāgus, un spiež man uz psihi, ka tip, es ar, bez tādas mantiņas nevarot iztikt. Man tas liekas marazmas. Ko tas dod, iluzioru drošības sajūtu, ceļ pašapziņu? Viņam nāvīgi patīk šmigā braukt uz mežu starp Iļģuciemu un Bolderāju un močīt pa dažādiem nedzīviem objektiem. Zamočīs vēl kādu dzīvo, ko tad? Tad kroņa maize.
Nez kāpēc man pēdējā laikā par visu vairāk gribas notīties. Varbūt esmu pārāk daudz redzējis reklāmas par Marlboro, where the horses still run free and man ir man. Man gribas uzsliet telti lielajā kanjonā un skatīties kā tuksneša vēji dzenā krūmu rituļus. Paskalināt motocikla baku, un pēc skaņas sevi nomierinat, ka līdz nākamajam benzīntankam izvilkšu.
Pamatskolnieka cienīgas fantāzijas. Jānolaižas uz zemes. Lielākais ko varu izdarit ir palēkāt pa bāra leti Piektdienā... nekādi Harleji, nekadas Meksikas, darbs, rutīna, garlaicība.
Iepļaujam
Dārgā ir Helsinkos.
Tāpēc arī iepļaujam.
Padomāju par saviem klasesbiedriem. Daudzus ir žēl. Viņi joprojām dzīvo Iļģuciemā. Ir apbērnojušies un ar plikām pakaļām. 220 Ls, kopējais budžets uz trim cilvekiem manī iedveš šausmas. Bļin, ja nejēdz laikā izvilkt, tad vismaz vajag jēgt sevi, savu bērnu māti, un sava varoņdarba pierādījumu apgadāt, nevis gausties - tā un tā...nesanāk, dzīve sūds utt.
Dārgā nopirka automašīnu. Vidusmēra ģimenes gada budžets. Pārāk ātri aizmirstam to, kā klājās tad, kad zābaki veikala skatlogā bija neaizsniedzams dārgums.
Vispār man ir interesantas attiecības. Ar Dārgo esmu kopā jau 8 gadus, bet joprojām dzīvojam atsevišķi. Viņa dzīvo pie manis, šad tad. Šad tad pie sevis. Es dzīvoju pie vecākiem, kuri dzīvo Jūrmalā, un Rīgas apartamentus apmeklē šad tad. Man patīk, ir okej. Un viņas propozals pārvakties uz atsevišķu dzīvokli manī izraisa šausmas. Ja es aizvākšos dzīvot atsevišķi, piecus gadus maksāšu kredītu par dzīvokļa labiekārtošanu, tad Meksika un Hārlis kļūs nesasniedzami. Ja apbērnošos un mīšu gredzenus, tad būšu jau zudis cilvēks...
Iešaujam
Šodien pie manis viesojas māte. Jauks cilvēks. Es viņu mīlu. Tēvs Rīgā nav bijis nedēļu. Viņi saka - mantiņu tev maz, koferīšu mums daudz...
Bet šēru par līzinga maksājumiem Jūrmalas nama renovācijai viņiem nekas netraucēja man ierubīt. Sencīts vēl šodien apvaicajās vai aizbraukšu nedēļas nogalē ieķert viņa jauno auto. Nekad viņš nebij zvanījis man, lai tjip papļapātu, šodien piezvanīja, lai pastāstītu ka nopircis jaunu Mazdu 6. Un jautā:"Nu, ko teiksi?"
Malacis. Sarkastisks smīns.
Strādāt savulaik sāku pie viņa. Par kravas mašīnas šoferi. Nekad negaju kantorī augšā, ja jutu, ka ir kāda pasēdēšana. Tusējos boksos ar večiem, pa dzimtenītei, pa majas speķa gabalam, pa haltūras naudas sadalīšanai. Bij laiki. Par to mazdas naudu viņs varēja katram pielikt piecīti katru mēnesi pie algas. Bet nē, šim redz vajag mašīnu. Sirdī esmu proletārietis.
Viņš šausmīgi ņēma pie sirds, kad paziņoju, ka pa ģimenes vakariņām restorānā savu un Dārgās daļu apmaksāšu pats. Tas bij pirms gada. Medībās un uz pirti mani vairs neaicina, runā par koferīšiem...
Iepļaujam
Visticamāk japakļaujas meinstrīmam. Jāparvācas uz atsevisķu dzīvokli, jāstradā vairāk, jāuzvar tenderos, jākāpj pa karjeras kāpnēm. Jāapprecas. Jāuzraudzē Dārgā. Jāšķirsta Deko. Jāvij ligzdiņa. Jāiet atvaļinājumā reizi gadā, uz mēnesi. Jūlijā. Jādzīvo kā prasa sab-ba. Jācīnās ar prostatas slimībām un mirstot jādomā - :"Jā, es uzcēlu māju, nositu čusku un uzaudzināju dēlu..." marazmas...
Iepļaujam