 |
Journal | Friends | Archive | User Info | memories |
Klejotājs - Mani sauc Erlends (un šis ir mans brālis Lūks)
| 14. Mar 2009 01:15 Mani sauc Erlends (un šis ir mans brālis Lūks) Ievads Mana māsa nomira, kad man bija septiņi gadi. Medmāsa no dzemdību telpas, numur “6”, iznesa nedzīvu bērniņu. Es redzēju. Tik kvēli vēlējos iegūt kādu, par ko rūpēties un ar ko pēc gadiem parunāt par nenormālībām pasaulē, ka neatļauti ielīdu tur, kur nevajadzēja. Mans tēvs elsa un pūta smēķētavā, kamēr dēls okšķerēja pa slimnīcu. Viņš vēl nezināja. Cigarete pēc cigaretes noslīka pelnutraukā. Baltas palātas. Miers. Gaiteņa galā nedaudz izlādējas dienasgaismas lampa. Grīda noklāta okeānzilzaļām flīzēm. Manas bahilas slīd pa to kā laiva mierīgā līcī. Dzemdību telpā, numur “2” valda miegpilns tukšums. Bet smags tukšums. Dzemdību telpa, numur “2” gaida. Jaunu cilvēku. Gulta svaigā palagā. Māsiņas pastiprināti sarunājas. Izdzen kaut mazāko satraukumu, kas rodas, nākot pasaulē katram jaunam elpotājam. Kaut kur iekliedzas kāds, nu jau elpojošs. Ievelk pirmo liktenīgo elpu. Erīna elpu neievilka. Tā viņu gribēja nosaukt. Ar katru kliedzienu, ko izdvesa šis jaundzimušais, ar katru sirdspukstu pussekundē manī riesās asaras. Es tik ļoti vēlējos. Sapņoju. Skatījos visas filmas, kuras skatījusies māte, lai tikai zinātu, kā jāauklē. Ko jādod ēst. Katru dienu es ucināju spilvenu. “Neuztraucies, mazā, pusdienās šodien ābolu biezenis!” Bet viņa neēdīs. Aiz mazās Erīnas māsiņas rokās noplakšķ slimnīcas durvju pātaga. Aiziet māsiņa caurumoti izrakstītās čībās. No palātas iznāk nogurusi vecmāte. Acis nolaistas. Tēvs teica, šī pieņēmusi mani. Īsi mati. Brūni kā slapš māls upes krastā. Jaušams sirmums. Un tad viņa paceļ galvu un paskatās uz mani. Acis kā ar ogli apvilktas slīkst acu tušā un mazliet izplūst kaktiņos. Tur kur savus nagus vilcis vecums. Brūnas. Liekas, viņa tāda speciāli radīta, lai te cilvēkus raudinātu. Stāvēju un skatījos un raustīju lūpu. Un viņa skatījās un arī raustīja līdzi. Kā lai saka? Not very cool sajūta. Abiem. Vecmātei katrs zaudētais bērns katastrofa. Katram gaidošajam arī. Un ziniet ko? Man jau otrā. Nomira arī mans brālis. Es nebiju pat ieplānots. Ļaundabīgs audzējs. Četros gados. Ļoti strauji. Nepaguva ne pasauli redzēt. Februārī atkāja un decembra beigās apraudāja. Skumji. Un, lai velns parauj, tā pati vecmāte. Tad tāpēc viņai tā... Vecāki ļoti gaidīja. Sagaidīja. Bet... pārāk ātri aizvadīja. Un paši aizvadīja. Tas nav normāli. Katrā ģimenē lielākais prieks ir, kad mirst vectēvs, tad mirst tēvs un tad dēls. Lielākās šausmas,kad vectēvs redz mazdēlu aizejam. Ātrāk nekā pašu. Par laimi, vectēvs jau bija miris. Abi. Palika tikai vecāsmātes. Bet tēvs gandrīz neizturēja. Nākošos “svētkus” kapsētā šķīra balkona marga. Viņam tādas drosmes nebija. Pēc trieciena “mēs” pārcēlāmies uz pilsētu. No piepilsētas. Nekas īpaši nemainījās. Tikai cita dzīvesvieta un mātei jauns darbs. No viesnīcas administratores par viesnīcas pārvaldnieci. Citā viesnīcā. Divdesmit sešos gados? Labs sasniegums. Pirms divdesmit sešiem gadiem. Pēc gada viņi jau bija samierinājušies. Aizmirsušies. Un vēl pēc gada dzimu es. Astoņdesmito beigās. World went crazy. Arī mani vecāki. Bet es viņiem piedodu. Pieredzējuši iepriekšējo, pašaizliedzīgi nodrošināja man vislabākās medicīniskās pārbaudes, kas tajā laikā varēja būt iespējamas. Naudu jau nevajadzēja žēlot. Viss bija lētāks. Un viņi to varēja atļauties. Un tā nu es dzīvoju pa klīnikām un pārbaudēm. Bērni savos pirmajos dzīves skatos redz ziedošas puķu pļavas. Es redzēju tualetes flīzes ar pīlēniem. Vectēvu ar sirmu bārdu parliecamies pār šūpuli. Vai arī medmāsu. Pirmo braucienu ar trīsriteni. Es savu pirmo braucienu veicu turpat, slimnīcā. Uz trijiem gadiem saņēmu. Bērnudārzā es negāju. Māte veiksmīgi bija kļuvusi par kādas viesnīcas līdzīpašnieci, tēvs ņēmās ar savu nožēlojamo autobiznesu. Atļāvās auklīti. Bet, visā visumā laimīga ģimene. Protams, man bija draugi. Sanatoriju personāls un daži laikmetīgi līdzgaitnieki palātās. Bet visvairāk es sapņoju par viņu. Par Lūku. Cik mums tagad būtu forši. Viņš pārnāktu no skolas un pastāstītu visādas jaunas lietas. Mēs taisītu lidmašīnas un pavasaros pie kokiem sistu būrīšus. Ak, šie sapņi. Sapņi, kas bieži vien likās kā realitāte. Dažreiz man likās, ka viņš pienāk pie manas gultas, pārliecas pāri un pasmaida. “Drīz mēs iesim uz krastmalu pūķus laist”. Es pagriezos pret viņu un ticēju. Vecāki atslāba, kad man palika pieci. Kritiskais vecums bija pārvarēts. Vēlāk es ļoti maz dzirdēju, par brāli. Tad es vēl biju mazs. Un man stāstīja, kā jau mazam esot, stāstus par to, kā viņam vajadzējis aiziet. Nu, ne jau tā – nomirt. Vienkārši viņam vajadzēja doties uz citu vietu. Jā, kā tad, četros gados uz citu pilsētu? Meklēt darbu? Bet... Ko tad es tāds knēvelis varēju saprast. Un, tā kā es viņu pat redzējis nebiju, viss ļoti ātri pierima. Vienīgais, kas kaut ko vēl atgādināja, bija viņa bērnības fotogrāfijas. Priekpilnās zilās acis un uzspīlētais blondais matu cekuls. Īsts tēvs. Un tik tiešām izskatīgs. Ļoti reti jau gadās, ka tēvā iedzimušie dēli ir ļoti izskatīgi. Parasti tā notiek, kad iedzimst mātē. Un vispār, pēc gada viņi sāka tā kā sasparoties. Un vēl pēc pāris mēnešiem skaļi tika paziņots par Erīnas gaidām. Es arī sāku gaidīt. Kvēli. Vecāki gaidīja darbā un veikalā. Es par spīti manai jaunajai dzīvei – pamatskolai – gaidīju visas savas mazās sešarpusgadīgā stundas. No skolas nācu mājās un sāku burtot veco labo Spoka “Bērna audzināšanu”. Gāju uz stundām un atkal nācu atpakaļ. Nēsāju spilvenu un teicu “Neuztraucies, mazā, pusdienās šodien ābolu biezenis!”. Nosvinēju septīto dzimšanas dienu un lasīju tālāk. Man sanāca tīri labi. Vēl pirms dzimšanas biju izbūries cauri visam un paspējis pat paprasīt vecmāmiņai, kas tā tāda, klizma. Lasīt iemācījos ātri. Sēžot sanatorijās grāmata ir viena no labākajām draudzenēm. Un jā, vēl arī sanatorijas personāls un laikmetīgie līdzgaitnieki palātās. Ak... Un šad tad arī Lūks... Mana māsa nomira, kad man bija septiņi gadi. Septiņi ar pusi. Tas gan bija trieciens. Māte un tēvs pat nepaspēja kādu aizfīrēt uz sanatoriju. Pēc tam kādu brīdi man likās, ka es viņiem sāku kļūt par tukšu vietu. Bet man bija vienalga. Es kvēli vēlējos Erīnu. Manos sapņos Lūks bija pusaudzis. Bet es gribēju arī par kādu rūpēties. Stumt aiz vaigiem to sasodīto ābolu biezeni un... Priecāties par viņas pirmajiem soļiem. Viņai vismaz nebūtu tik daudz jāklejo pa vienmuļajām medicīnas ēku telpām un gaiteņiem. Varbut ne tik daudz. Un tad es sāku just nepārvaramu tieksmi būt atkarīgam no kāda. Erīnu aizejam es redzēju. Un biju pietiekami vecs, lai saprastu, ka viņa neatgriezīsies. Vecāki uz to brīdi novērsās. Grāmatas apnika. Es sāku klejot. Nenācu mājās tā, kā bija paredzēts. Sēdēju uz moliem, parkos, rotaļu laukumos, ignorēju tantiņu. “Puisīti, ir jau vēls, vai tad māmiņa neuztraucas?” Nezinu. Negribēju minēt. Tad, kādu dienu pārnācu mājās. Mani sagaidīja torte ar astoņām svecītēm. “Pūt, dēls, mīļais, pūt” Es nopūtu. Visi priecīgi iemalkoja vīnu. Vecmātes, mātes māsa, māsīca, tēva māsa, brālēns, māte. Tēvs dzēra no kakliņa. Māte izskatījās bezgala saviļņota. Gulēt ejot, viņa pienāca pie gultas un noskūpstīja mani uz pieres. Pirmo reizi kopš tām liktenīgajām dienām. Un apskāva. “Es apsolu, ka neļaušu nekam notikt ar tevi. Tu mums esi pats, pats pēdējais zelta gabaliņš...” Uzmanība atgriezās. Tēvs raudzījās, stāvēdams istabas durvīs ar miklām acīm. Tonakt es pēdējo reizi redzēju Lūku. Mēs spēlējām kariņu. Un bija tik viegli, tik viegli... 7 iet līdzi - eju līdzi     | |
Comments:
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}