Citreiz viss var būt pavisam svešādi. Man nav ne jausmas, kādēļ. Es skatos, kā Zaļacainais vīrietis pieskaras manām krūtīm ar rokām un pēc tam ar lūpām, es vēroju to visu un neko nejūtu. Tāda jocīga lieta. It kā es būtu lāsteka. Viņa rokas slīd pār manu augumu, bet manī nekas neaizdegas. Es kļūstu dzimumaktspējīga, bet tā jau nav īsta degšana. Dažreiz es domāju, ka esmu veidota no patiesi dīvaina stāsta, un tā tas ir bijis vienmēr. Mans izejmateriāls vienkārši ir pārāk savāds.