...

Mēs staigājam pa pļavām, kur saziedējušas violetu ziedu plantācijas, ejam cauri mežam un nonākam pie karjera, kur baltas smiltis smeļas manās kurpēs. Mēs runājamies un dzeram alu, un pie mūsu kājām ūdenī ielocās zalktis. Vēl es ar kailām kājām klaiņoju pa viņa zālāju, un vējš plosa kleitu ap manu augumu, un vakars pēkšņi ir tik lēns un ilgs, tik vasarīgs. Un smilgas sarunājas, sitoties viena gar otru, smilgas čukst. Un tāda ir dzīve. Arī tāda savāda.

Nezinu, kā es īsti atkal nonāku pie M., bet es nonāku. Viņš sasien manas rokas uz muguras, un tālāk viss ir ilgi un kaislīgi, un alkatīgi. Un pēc tam es guļu viņa gultā, un viņš skatās manī ar savām tumšzilajām acīm. Viņam atkal atauguši mati un bārda, un tad viņš parasti izskatās ļoti pievilcīgs, patiešām glīts — es secinu ar maigumu. Lai nu kā, viņš vēro mani ar to savu savādo tumšzilo skatienu, kuru neesmu redzējusi jau sen, un mēs runājam par bērniem, viņš joko, ka gribot piecus dēlus, bet meitu?, es prasu, un tad es to redzu viņa acīs, vai arī man tikai tā liekas, bet esmu jau redzējusi arī agrāk — mums būtu ļoti skaista meita, un viņš viņu dievinātu. Tāda savāda vīzija, kas  man piezagusies arī agrāk. Tam nav jēgas piešķirt jebkādu nozīmi. Vīzijas ir. Vīzijas gadās tik ticamas. Bet dzīve ir citāda. Un dzīve turpinās. M. vēro mani, nenovēršot tumšzilo skatienu, un es jūtu enerģijas plūsmu, kas kā strāva ietek manī vienmēr, kad viņš man ir pieskāries. Tāds ir mūžīgais stāsts par mūsu abu ķermeņiem. Viņš aizvien man ir fiziski uzticīgs. Un tad, kad atņem šim vienādojumam jebkādas gaidas, pretenzijas un standartus, es spēju viegli pārslidināt roku pār viņa saspringto muguru, un ir tāds gandrīz tuvības mirklis. Manā dzīvē nekad pa īstam. Tikai gandrīz. Savādi, es vēlāk domāju. Kaut kas ar mani ir ne tā. Grozi kā gribi, kaut kas ar mani tomēr ir ne tā. Jo man nevar būt pa īstam. Tikai gandrīz. Visa mana dzīve ir tāda gandrīz. Gandrīz ticama. Gandrīz dzīve.