vasarā mans ciems nepieder man. ielas tiek asfaltētas bez manas ziņas, uz pludmali koka celiņi uztaisīti bez manas ziņas, kāpu laukumiņos un ligzdiņās saulē mitinās sveši cilvēki, atbraukuši uz manu ciemu bez manas ziņas. pēc tam man ar viņiem vēl jāskatās saulriets. kopā. vakaros bļaudamas brauc meitenes uz močiem, pēc tam piedzērušies puiši apkauno manu visu manu manu manu ciemu. tā vairs nav mana dzlzceļa stacija, nav mana jūra, nav manas kāpas, kuru laukumiņos un ligzdiņās tagad mitinās citi. mani tikai sakož dusmīgi odi, ciems atvēris savu klēpi jaunbūvēm, slīkoņdīķa rajonu vairs pat pazīt nevar. jā, tie odi - no slīkoņdīķa. slīkoņu gan vairs neesot, bet kad man vēl bija teikšana, tad tur katru gadu pa vienam sapinās zemūdens dzeloņdrātīs. nav vairs tur pļavas, tur bija zālains futbola laukums. tagad dzīvo i. ūdre mājā ar salmu jumtu un omulīgiem baltas plastmasas logiem.

es vairs nevaldu pār ceļmallapām, pār plaisām asfaltā. pār takām mežā un pār tukšajām pionieru nometnēm, kuras sen vairs nav tukšas. vecīt, bērnība tutū. tikai šodien uz vienu dienu gribas atpakaļ.