Witch. snake. running ([info]bagdarama) rakstīja,
@ 2007-11-20 22:47:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Jo kad es biju maza, es izlēmu, ka nekad neraudāšu, jo nepratu skaisti raudāt. Nu, tā, ka tikai asaras pa vaigiem rit. Nē, man vienmēr bija trakās elsas, sarkans un tekošs deguns. Un tad es neraudāju. Neraudāju gan. Tikai dažkārt izrāvās elsas, tad es varēju bez slapjuma acīs šņukstēt, slēpjoties aiz plaukstām.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]penny_lane
2007-11-21 00:22 (saite)
es gan skatījos, kā mamma raud un izdomāju, ka arī tā iemācīšos. tad raudāju klusām, bet NEVIENS NEKAD NEPAMANĪJA!!! līdz ar to arī nepažēloja.

un pēc tam bija atkal jāsāk no jauna visa asaru izglītība.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]bagdarama
2007-11-21 00:26 (saite)
kad ir ļoti slikti, bet nekliedz aiz niknuma/sāpēm/iekšējām bailēm/nelaimīguma, tad reti, kad pamana.
mūžīgā dilemma - rādīt savu saraudāto seju publikai, lai pažēlo, un drusku tā kā zaudēt godu/cieņu vai "saglabāt seju" un palikt savā vientuļajā skatu tornī

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]ripp
2007-11-21 09:43 (saite)
bērnībā man arī ļoti gribējās iemācīties raudāt klusi. man šķita, ka es laikam to vienkārši nevaru. un nevarēšu. bet tad iemācījos. kaut kā sanāca. bet noturēt asaras nemāku joprojām. tikai klusas padarīt.

(Atbildēt uz šo)


[info]antonija
2007-11-22 01:05 (saite)
pēdējā laikā arī mēģinu neraudāt, jo tad ir sajūta, ka smoku nost.

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?