divi cirslīšstāsti -
# divi cirslīši uz ceļa satikās un brīnījās
vēlā novembra novakarē cirslītis ripinās mājās cauri parkam. pretīnācēja tāda pazīstama rādās, bijusī kursabiedre tak, māj un smaida, cirslītis nobremzē un ar jautājumu "kā klājas" pagriežas pret nācēju. un tad viens otrā apjukuši veras divi cirslīši, kuriem abiem vienlaikus licies, ka sastapuši sen neredzētus paziņas.

# cirslītis un kīnō
cirslītis iet uz studentfilmām kīnō. kavē, protams. sarunātā līdznācēja ziņo, ka jau atrodas iekš kīnō, viss tikko sācies. cirslītis uzjoņo pa trepēm, zāle tumsā, uz ekrāna jau kaut kas ņirbinās. aizelsies cirslītis atkrīt krēslā un veras apkārt, mēģinot tumsā sablenzt kolēģi. secina, ka viņa laikam sēž kaut kur priekšpusē, sūta piktu sms, lai tak pamāj, kur meklēt. atbildes nava. ka ne - ne, cirslītis atmet ar roku, pievēršas ekrānam. tur kaut kas krievu mēlē, nu internacionāli mums tie studenti, nodomā cirslītis. bet pēc brīža sāk aizdomīgi apsvērt, ka publikas gan tā pamazāk šoreiz. un tad viņam piepeši ataust, ka šamā kīnōteātrī jau nu rādīja gan pirms nedēļās vienu studentkīnō, bet ka šīvakara seansi ir akurāt citā iestādījumā, pāris kvartālu tālāk. kā ienācis neviena neaizkavēts, tā arī kaunīgi aizcilpo cirslītis tālāk uz īsto iestādījumu.