dark wossnames
Tas Dark Places gabals ir viens tumšs, tumšs lasāmais. Ārā auksts un tumšs, vilcienos drūmi un elektriskās gaismas spiedīgi, bet es lasīju un lasīju, līdz izlasīju to grāmatu trijos piegājienos, jo citādi tomēr par traku bija. [Man, starp citu, mājās saka, ka tad, kad es lasu visādas drūmas grāmatas, piemēram, Trešā reiha vēsturi vai ko tādu, es pati kļūstu par briesmoni, ak es viegli iespaidojamā dvēsle. Bet es taču nevaru visu laiku lasīt tikai krinolīna kleitu lubenes, tas tomēr maitā galvu.]
Nu, jā, Dark Places, tātad, liku nost un pa starpām lasīju Pračetu. Kādus divus vilcienus un vienu tramvaju palasu Dark Places [un vispār, jā, es lasu visos sabiedriskos transportos, citādi es jūtos fiziski slikti, tiešām], tad izlasu vienu gab. Pračetu, tad atkal kādu dienu dārkpleisu, tad atkal Pračetu. Bet pie laba gala tas nevarēja novest, vai ne, un es sajaucu Pračetam secību!! [krīt lustra uz galvas] Viena no izlasītajām grāmatām bija tāda, kas man bija jālasa pēdējāk, sasodīta būšana. Bet tas nozīmē, ka Pračeta grāmatas man ir kļuvušas par tādu kā comfort reading. Senāk tas bija Vinnijs Pūks, ko es pagrābu no Sprīdīšu plaukta, kad biju salasījusies Kūnca šausmenes par prusaku pilniem pagrabiem.
Gone Girl noteikti ir, hmm, vieglāka, pieejamāka, bet Dark Places ir, wossname, tiešām vienkārši tumša, lejupvelkoša, vietām mēs-zinām-kā-tas-ir nožēlojami tuva.