pajautā! -

man domāt, ka, ja ir vajadzīgs labs sargsuns - ir vajadzīga arī dresūra....
es esmu par Dienvidkrievijas aitu suņiem - viens mīnuss - viena cilvēka suns. ar pārējiem ir ok, bet saimnieks viens vienīgais...

Tieši tā, ja vēlies sargsuni - tad ir vajadzīga dresūra!
Neviens suns neies blakus pie siksniņas, neatsauksies uz pirmo saucienu vai nesēdīsies, negulsies pēc komanadas, ja cītīgi ar viņu nestrādāsi.
Un kādas šķirnes VISPĀR patīk?

Pati esmu hendlers un esmu strādājusi ar ļoti dažādiem suņiem.

Varu ieteikt dobermaņus. Taču ar tiem jāstrādā.. Cimperlīgs vai ne tik - kā kurš pēc rakstura.
Stulbs ir cilvēku stereotips, ka tie ir asinssuņi. Pilnīgākās muļķības!
Pati strādāju ar dobermaņu kucīti, ļoti forša pēc rakstura, saimniekiem pašiem ir bērns, abi ļoti labi sadzīvoja.. + vēl ar citiem mājdzivniekiem, šajā gadījumā kaķi, arī nekādu problēmu sadzīvošanā.

Nu tā ir tā šķirne, kas vislabāk nāk prātā pēc Tava apraksta. :)

nu es varu pastāstīt, ka manai mātes māsai bija rīzenšnauceris (ir 3 šnauceru veidi - mazais, vidējais jeb mitelšnauceris un lielais jeb rīzenšnauceris), bet kaukāda iemesla dēļ šams bija iedots kādu laiku ōmei. ōme tai laikā strādāja par sargu pienotavā un ņēma to suni līdzi. un ko tu neteiksi - šamais točna noķēra zagļus! cik aceros kaukādā suņskolā bija biši vests bet nu nebija nekāds ūberapmācītais. a zini kā - pienotavas teritōrija baigi lielā, a šis bij sadzirdējis, aiztesies un nav ļāvis zagļiem projām bēgt.

un es pati tajā laikā biju kādus gadus nūū 5 - 8 veca un man likās ka fantastiskāks suns savu mūžu nav redzēts. aceros ka ōme vienreiz nāca mums pretī un tas suns mūs jau pa kādu kilometru saoda un nesās pretī baigā sajūsmā un spēlēties ar viņu varēja tā ka maz neliekās. vienīgi - nu bērns točna viņu ārā pie pavadas neizvedīs - nenoturēs.

nuja un tad šitais rīzenšnauceris manī ieviesa mīlestību pret šnauceriem in dženeral. paši paņēmām mitelšnauceri, kas bija ārkārtīgi mīļš un pilnīgi kusa jebkura mājnieka klātbūtnē. aceros, ka samācīju viņam visas tās pavēles sēdēt, gulēt blā blā kaukādu 3 dienu laikā un tad atskārtu, ka, dēm, nav vairs ko mācīt!

un nujā - māju arī sargāja ne pa jokam, jo kā ciemiņi nāca ta rēja neatņemdamies un bija traki aizdomīgs, bet ta ka parādīja, ka tas ir ciemiņš un tas ir labs, ta viss bija kārtībā.

mīnusi: viņi mēdz riet arī naktīs un tas ir skaļi; viņiem nekrīt ārā spalva un cilvēkiem pret viņiem nav alerģija, kas it kā ir labi, bet 2x gadā jāved pie friziera, ja vien pats necērp; viņiem mēdz būt izteikti irōniska humōra izjūta, kā rezultātā tu brīžam vari beigts palikt cenšoties atdabūt teiksim cimdu, ar kuru viņš tev nekaunīgi skraida apkārt, vēl pamet gaisā, bet atņemt neļauj. :D

nu tā kaukā

nu ņem par labu. parasti jau cilvēki samīlās vienā suņu šķirnē un tad ir pārliecināti, ka tā ir vienīgā foršā, bet nujā - šnauceri man točna liekās kā visvisvis! :D

eh. man ar skumīgi atcerēties par tiem suņiem, kas bijuši tik forši un vairs nava... tāpēc brīžam liekās, ka labāk laikam vispār neņemt, jo pēc tam pārdzīvot to nāvi ir traki grūti.

man pašai ir Austrumeiropas aitu suns - takā vācietis tikai makten lielāks. Lielisks suns, gudrs, uzticams, dusmīgs kad nepieciešams un viegli dresējams. taču tā pati dresūra ir vajadzīga, jo suns ir diezgan patstāvīgs un reizēm mēdz niķoties. :)

P.S.
Noderīgs links ar info par visādiem suņiem
par rīzenšnauceriem, piemēram