Šodien visumā veiksmīgi aizvadīju pēdējo, izšķirošo, vietējā volejbola čempionāta spēli. Pēc pagājušās nedēļas spēles arī fiziskā kondīcija bija uzlabojusies un tagad jau varēju nosaukt savu spēli par salīdzinoši veiksmīgu. Leciens jau vēl ir pietiekoši augsts un, ja bumba tiek uzcelta vajadzīgajā augstumā, tad nerodas problēmas ar tās pārsišanu pāri blokam, ja tur pretī nespēlē cilvēki, kas varētu uzlekt pietiekoši augstu, kā tas bija šodien.
Tā ka tagad esmu pacilātā noskaņojumā par komandas sniegumu, jo izdevās izcīnīt uzvaru, kā arī par savu sniegumu, jo nospēlēju jau tuvu savām iespējām. Ja pagājušajā nedēļā situ pāri, bet pietiekami bieži kāds gadījās vietā, pa kuru situ, tad šodien jau uzbrukuma procents bija, manuprāt, labs, jo lielāko daļu bumbu arī veiksmīgi nokārtoju, par ko arī pašam prieks. Protams, bija arī kļūdas, bet nu bez tām jau arī grūti iztikt.
Tagad tikai daļēji žēl, ka nesanāca tikt uz iepriekšējām spēlēm un čempionāts jau ir beidzies. Vismaz nedaudz dabūju uzspēlēt un palīdzēt komandai.