Krustvārdu mīkla

Anna Marija Levi

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
haha, es esmu bijusi tik tālredzīga, ka jau pirms pieciem gadiem esmu laicīgi šepat izlikusi apskatei visas bērnības traumas vienkop. Izlasīju un nopriecājos, ka lakoniski, precīzi un akurāti viss pateikts, super.

Bet ko es vispār tai traumatisma sakarā gribēju teikt - lūk, lasu es te citu traumas un secinu, ka vispār nav nekādu likumsakarību. Proti, skaidrs, ka tās, par kurām kāds gatavs runāt publiski, tās ir tik soft un neviennozīmīgas, ka cits pilnīgi atkal vai satraumējies no diametrāli pretējas situācijas. Citam bijusi rūpīga ģimene, sargājoša kā mūris un vienmēr gatava atbalstīt grūtā brīdī; citam atkal vecāki pilngadības dienā atņem mājas atslēgas un liek dzīvot kā mācēdamam, vienalga, iznākums viens - dzīvot neprot neviens no viņiem (tb abi indivīdi tādi, kas atstāj bērnības traumatisma seku iespaidu uz šībrīža realitāti). Neko tur nevar mācīties.
  • izšķirošas un noteicošas, man liekas, ir ne tik daudz tās tipa traumas, jo daudziem tādu uzskatāmu nemaz nav (jāpiepūlas, lai izdomātu), bet tas, kāda bija ģimene un kādā vidē uzauga. iepazīstoties ar konkrēta indivīda vecākiem daudz kas tomēr noskaidrojas
    • tipa (linku uz pētījumu vairs neatrodu) 70% no ieslodzītajiem uz ilgajiem termiņiem, t.i, par smagiem noziegumiem nāk no šķirtām ģimenēm
      • Negribu tuksi striideeties, bet manupraat muusdienu vakareiropaa tieshi taads procents no visaam lauliibaam tiek shkjirts agraak vai veelaak. Dazhi karstgalvji protams nosleedz naakamaas, bet trauma vienalga nodarita.

        • Te, protams, jautājums, vai var vilkt kādus secinājumus no statistikas un no netiešim indikatoriem, bet, piemēram, Levits savā "Freakonomics" konstatēja, ka ņemot kādus 20 gadus ASV skolēnu statistikas datus, nav korelācijas starp to, vai vecāki dzīvo kopā vai nē, un bērnu atzīmēm skolā.
  • Ja no traumām pasargā ģimene, tad tās sadod skola. Ja skola pasaudzē, dabū dzīvē. No savas traumas neaizbēgsi.
  • traumām nav nekāda sakara ar mācīšanos, ne pašam traumas guvējam, ne citiem. ja nu vienīgi par mācību neuzskata to, ka citu cilvēku traumu izprašana paplašina priekšstatu par cilvēka (nevis konkrētā, bet vispār) dabu un vairo empātiju. lielākā daļa labas literatūras taču balstās traumām. tas ir,- es negribēju teikt, ka autori vienkārši apraksta savas traumas, bet tās tās ir klātesošas. nerunāsim nemaz par prustu.
    • Es atsaucos uz tematu pie jim, kur dienasgraamata komentaaros honeybee saka, ka no citu beerniibas traumaam, var, tipa, maaciities, neatkaartojot vai censhoties taadas neatkaartot ar saviem beerniem.
      • ā, nu skaidrs.
        vispār man gan šķiet, ka traumas ir derīgas un vajadzīgas.
        nē, protams, ne seksuāla izmantošana vai kkas tikpat šausmīgs.
  • No tiem, kuri ir dzīvi, dzīvot māk visi, savadāk jau būtu miruši:))
    • Es par to arii runaaju, buutu tieshaam mirushi, ja ne tie muuzhiigie stuteetaaji un glaabeeji.
  • Man šķiet -- jo agrāk dabū traumu, jo smagāka ir tās ietekme uz turpmāko dzīvi. Dažs tiek traumēts vēl nedzimis. Un protams, ka to ir grūti pat atcerēties, kur nu vēl izstāstīt.
  • Ko nozīmē "nav likumsakarību"? piecminūtīgu aci uzmetot taču tādas izciparot nevar. ja iepazīstas ar konkrēto vēsturi (jā, protams, tipiski vecākiem/ģimeni/vidi), tad es domāju, ka likumsakarības var arī atrast, jo runa jau bieži vien, cik skatos, ir par kaut kādu balansa trūkumu, vai nu uz vienu, vai uz otru pusi.

    Bet vai no tā var ko mācīties \m/, tas gan, protams, jautājums.
Powered by Sviesta Ciba