Krustvārdu mīkla

Anna Marija Levi

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
haha, es esmu bijusi tik tālredzīga, ka jau pirms pieciem gadiem esmu laicīgi šepat izlikusi apskatei visas bērnības traumas vienkop. Izlasīju un nopriecājos, ka lakoniski, precīzi un akurāti viss pateikts, super.

Bet ko es vispār tai traumatisma sakarā gribēju teikt - lūk, lasu es te citu traumas un secinu, ka vispār nav nekādu likumsakarību. Proti, skaidrs, ka tās, par kurām kāds gatavs runāt publiski, tās ir tik soft un neviennozīmīgas, ka cits pilnīgi atkal vai satraumējies no diametrāli pretējas situācijas. Citam bijusi rūpīga ģimene, sargājoša kā mūris un vienmēr gatava atbalstīt grūtā brīdī; citam atkal vecāki pilngadības dienā atņem mājas atslēgas un liek dzīvot kā mācēdamam, vienalga, iznākums viens - dzīvot neprot neviens no viņiem (tb abi indivīdi tādi, kas atstāj bērnības traumatisma seku iespaidu uz šībrīža realitāti). Neko tur nevar mācīties.
  • izšķirošas un noteicošas, man liekas, ir ne tik daudz tās tipa traumas, jo daudziem tādu uzskatāmu nemaz nav (jāpiepūlas, lai izdomātu), bet tas, kāda bija ģimene un kādā vidē uzauga. iepazīstoties ar konkrēta indivīda vecākiem daudz kas tomēr noskaidrojas
    • tipa (linku uz pētījumu vairs neatrodu) 70% no ieslodzītajiem uz ilgajiem termiņiem, t.i, par smagiem noziegumiem nāk no šķirtām ģimenēm
      • Negribu tuksi striideeties, bet manupraat muusdienu vakareiropaa tieshi taads procents no visaam lauliibaam tiek shkjirts agraak vai veelaak. Dazhi karstgalvji protams nosleedz naakamaas, bet trauma vienalga nodarita.

        • Te, protams, jautājums, vai var vilkt kādus secinājumus no statistikas un no netiešim indikatoriem, bet, piemēram, Levits savā "Freakonomics" konstatēja, ka ņemot kādus 20 gadus ASV skolēnu statistikas datus, nav korelācijas starp to, vai vecāki dzīvo kopā vai nē, un bērnu atzīmēm skolā.
Powered by Sviesta Ciba