Krustvārdu mīkla

Anna Marija Levi

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
haha, es esmu bijusi tik tālredzīga, ka jau pirms pieciem gadiem esmu laicīgi šepat izlikusi apskatei visas bērnības traumas vienkop. Izlasīju un nopriecājos, ka lakoniski, precīzi un akurāti viss pateikts, super.

Bet ko es vispār tai traumatisma sakarā gribēju teikt - lūk, lasu es te citu traumas un secinu, ka vispār nav nekādu likumsakarību. Proti, skaidrs, ka tās, par kurām kāds gatavs runāt publiski, tās ir tik soft un neviennozīmīgas, ka cits pilnīgi atkal vai satraumējies no diametrāli pretējas situācijas. Citam bijusi rūpīga ģimene, sargājoša kā mūris un vienmēr gatava atbalstīt grūtā brīdī; citam atkal vecāki pilngadības dienā atņem mājas atslēgas un liek dzīvot kā mācēdamam, vienalga, iznākums viens - dzīvot neprot neviens no viņiem (tb abi indivīdi tādi, kas atstāj bērnības traumatisma seku iespaidu uz šībrīža realitāti). Neko tur nevar mācīties.
  • traumām nav nekāda sakara ar mācīšanos, ne pašam traumas guvējam, ne citiem. ja nu vienīgi par mācību neuzskata to, ka citu cilvēku traumu izprašana paplašina priekšstatu par cilvēka (nevis konkrētā, bet vispār) dabu un vairo empātiju. lielākā daļa labas literatūras taču balstās traumām. tas ir,- es negribēju teikt, ka autori vienkārši apraksta savas traumas, bet tās tās ir klātesošas. nerunāsim nemaz par prustu.
    • Es atsaucos uz tematu pie jim, kur dienasgraamata komentaaros honeybee saka, ka no citu beerniibas traumaam, var, tipa, maaciities, neatkaartojot vai censhoties taadas neatkaartot ar saviem beerniem.
      • ā, nu skaidrs.
        vispār man gan šķiet, ka traumas ir derīgas un vajadzīgas.
        nē, protams, ne seksuāla izmantošana vai kkas tikpat šausmīgs.
Powered by Sviesta Ciba