Pa sapņiem tik izmisīgi bija jāiet Latvijas skolā. Un nuclear power station bija uztaisīts Līča (jā, Rīgas) vidū, bet tūlīt pat izslēgts, jo kara laikā nevarot turēt darbīgu. Viena tagadējā kolēģe tur pārgurusi sēdās mašīnai pie stūres un gribēja aizvest kaut kur, parādīt nozieguma vietu, baigais prikols. Un es visu laiku sprūdu sastrēgumos. Ā, un man ļoti vajadzēja to nuclear power, jo ar to gribēju darbināt viesnīcu. Un bija jāiet uz skolu, kas atradās zem AA Rīgas dzīvokļa, kurš vairs nebija viņa, bet viņš man piedāvāja tur palikt pa nakti, lai es no rīta nekavētu skolu ar savu aizgulēšanos. Un rižā kolēģe gribēja braukt peldēties. Tad viss sapinās tiktāl, ka nācās pamosties. Jo nu, wtf.

Šorīt salst. Piefiksēju, ka tinderis diez gan bugains tajos savos attāluma rādiusos. Bieži gadās attālāki cilvēki un tad visiem besis. Lai cik ļoti besītu dating, swiping joprojām patīk. Resursu veidot lietas nav, commitment issues - ir, bet paskūpstīties gan gribas. Tādi esam.

Ieplīsa austiņas. Vakar likās, ka nav jau tik traki. Šorīt besī ar nevaldāmu jaudu.