nav obligāti
bāc, esmu viens mājās, monamūrs pārtijojās, es arī gribētu līdzi
skriet! atrasties notikumu epicentrā, mutuļojošā pūlī, draugu
ieskautam! nē, es nopērku auzu cepumus ar šokolādes gabaliņiem un
havoju brīnišķīgu sestdienas vakaru mājās pie datora, jo ir atkal tas
brīdis, kad klapes ir virsū, nenormālas bailes no cilvēkiem un reizē
nenormāla vēlēšanās būt kopā ar kādu. toties šī kāda klātbūtne manā
telpā vien izraisa aukstus drebuļus, bet atrašanās vienam - asaras.
... es eju pa pirmā stāva saulaino gaiteni, kā vienmēr, ierāvies sevī,
vairīdamies citu vienaudžu skatienus, kaunēdamies par savu apģērbu,
kurš mammas labo nodomu iespaidā izskatās nedaudz neiderīgs vispārējā
noskaņojumā. tad - pirmais duncis mugurā - klasesbiedra sauciens
"suns!", kurš - ai, cik skaidri to zinu - domāts man. tālāk seko jau
visai sāpīga dunka mugurā, kam jānozīmē ierastās rotaļas sākumu.
"skrien!" es neskrienu. protams, vēl viena dunka mugurā, tad neliela
pabaidīšana ar dūrēm pie zoda. "suns, klausi!" ja skriešu, būšu
mīkstais, ja palikšu, sitīs. vēl šoreiz es tomēr skrienu, gaitenis
saplūst vienmērīgā skolas dzeltenumā, kamols jau uzkāpis līdz kaklam,
bet esmu veiksmīgi ticis līdz pazemojumu remdinošajām krievu valodas
klases durvīm. ai, vēl piecas minūtes līdz stundas sākumam, es nosēžos
pēdējā solā vistuvāk durvīm, vistālāk no klases normālajām meitenēm,
kurām es izraisu vēmienu. klasē ienāk puiši, kuri uzstāj, ka esmu
apsēdies viņu vietā, krēsls tiek izrauts man no dibenapakšas un
neveikli krītu, atsistams galvu pret grāmatplauktu. neviens manā vietā
nesēžas, bet vēro, ko es darīšu. es apsēžos. "kropli, nedzirdēji? tā ir
mana vieta!" es pieceļos. atskārstu, ka nav manas haki krāsas somas.
kur ir mana soma? nē, es ļoti labi zinu, tā jau atrodas zālājā pie
ceriņkrūmiem, apkaunojošās pusdienu maizītes (no kurām dažas ir no
aizvakardienas, jo neesmu uzdrošinājies tās skolā vilkt ārā)
izkaisījušās divu metru rādiusā. esmu lejā, zem klases logiem, mana
soma ir iesieta aukliņā un tiek vilkta augšup. mēģinu to neveiksmīgi
saķert, tad vēlreiz, katrs mēģinājums tiek pavadīts ar skaļiem
uzmundrinājuma saucieniem. padodos. eju atpakaļ uz klasi. apsēžos brīvā
vietā un izliekos pētām uz tāfeles no iepriekšējās stundas palikušus
pierakstus. apkārt spurcieni. "sanbernār, apskaties miskastē!" atveru
slotu skapi, bet somas miskastē nav. pamanu to pie vienas no meitenēm,
pēkšņs izmisuma vilnis liek man klūpot krītot aizklumburēt līdz viņai
un beidzot parādīt, ko es māku, izdarot neveklu, asaru miglas dēļ
nenotēmētu mavaša sitienu, ko esmu iemācījies karatē pulciņā, kuru
apmeklēju labi ja otro nedēļu. "idiot, kurš sit meitenei?" nabaga
meitene lieto nagus un visu, visu savu nabaga meitenes spēku un mans
mērs ir pilns. es vairs nevaldu asaras, pazemots, es apsēžos vietā,
sabrūku uz galda, jo nule ir ienākusi krievu valodas skolotāja ar
skaisto vārdu līvija korža, kura mulsi skatās uz mani kā uz spitālīgo,
tad, aiziet līdz tāfelei un paziņo, ka stundu mēs varam sākt. "..., gde
tvoja knjiga?" es mirkstu puņķos un asarās. "gde tvoja sumka?" man nav
elpas. sauciens no klases "miskastē!" "... chto eto takoje? zaberi
svoju sumku!" pēc otrā akmenscietā uzaicinājuma es pieceļos, transā
nokļūstu līdz slotu skapim, pusapēsti āboli, putekļu murčkuļi, manas
somas saturs, kā arī pati soma, visi kopā ir kļuvuši par nedalāmu
kompozīciju. pilnīgā klusumā es visas savas mantas izlasu un sametu
somā. uzmetu aci skolotājai. viņas skatiens zvēro.