nav obligāti
bāc, esmu viens mājās, monamūrs pārtijojās, es arī gribētu līdzi skriet! atrasties notikumu epicentrā, mutuļojošā pūlī, draugu ieskautam! nē, es nopērku auzu cepumus ar šokolādes gabaliņiem un havoju brīnišķīgu sestdienas vakaru mājās pie datora, jo ir atkal tas brīdis, kad klapes ir virsū, nenormālas bailes no cilvēkiem un reizē nenormāla vēlēšanās būt kopā ar kādu. toties šī kāda klātbūtne manā telpā vien izraisa aukstus drebuļus, bet atrašanās vienam - asaras.

... es eju pa pirmā stāva saulaino gaiteni, kā vienmēr, ierāvies sevī, vairīdamies citu vienaudžu skatienus, kaunēdamies par savu apģērbu, kurš mammas labo nodomu iespaidā izskatās nedaudz neiderīgs vispārējā noskaņojumā. tad - pirmais duncis mugurā - klasesbiedra sauciens "suns!", kurš - ai, cik skaidri to zinu - domāts man. tālāk seko jau visai sāpīga dunka mugurā, kam jānozīmē ierastās rotaļas sākumu. "skrien!" es neskrienu. protams, vēl viena dunka mugurā, tad neliela pabaidīšana ar dūrēm pie zoda. "suns, klausi!" ja skriešu, būšu mīkstais, ja palikšu, sitīs. vēl šoreiz es tomēr skrienu, gaitenis saplūst vienmērīgā skolas dzeltenumā, kamols jau uzkāpis līdz kaklam, bet esmu veiksmīgi ticis līdz pazemojumu remdinošajām krievu valodas klases durvīm. ai, vēl piecas minūtes līdz stundas sākumam, es nosēžos pēdējā solā vistuvāk durvīm, vistālāk no klases normālajām meitenēm, kurām es izraisu vēmienu. klasē ienāk puiši, kuri uzstāj, ka esmu apsēdies viņu vietā, krēsls tiek izrauts man no dibenapakšas un neveikli krītu, atsistams galvu pret grāmatplauktu. neviens manā vietā nesēžas, bet vēro, ko es darīšu. es apsēžos. "kropli, nedzirdēji? tā ir mana vieta!" es pieceļos. atskārstu, ka nav manas haki krāsas somas. kur ir mana soma? nē, es ļoti labi zinu, tā jau atrodas zālājā pie ceriņkrūmiem, apkaunojošās pusdienu maizītes (no kurām dažas ir no aizvakardienas, jo neesmu uzdrošinājies tās skolā vilkt ārā) izkaisījušās divu metru rādiusā. esmu lejā, zem klases logiem, mana soma ir iesieta aukliņā un tiek vilkta augšup. mēģinu to neveiksmīgi saķert, tad vēlreiz, katrs mēģinājums tiek pavadīts ar skaļiem uzmundrinājuma saucieniem. padodos. eju atpakaļ uz klasi. apsēžos brīvā vietā un izliekos pētām uz tāfeles no iepriekšējās stundas palikušus pierakstus. apkārt spurcieni. "sanbernār, apskaties miskastē!" atveru slotu skapi, bet somas miskastē nav. pamanu to pie vienas no meitenēm, pēkšņs izmisuma vilnis liek man klūpot krītot aizklumburēt līdz viņai un beidzot parādīt, ko es māku, izdarot neveklu, asaru miglas dēļ nenotēmētu mavaša sitienu, ko esmu iemācījies karatē pulciņā, kuru apmeklēju labi ja otro nedēļu. "idiot, kurš sit meitenei?" nabaga meitene lieto nagus un visu, visu savu nabaga meitenes spēku un mans mērs ir pilns. es vairs nevaldu asaras, pazemots, es apsēžos vietā, sabrūku uz galda, jo nule ir ienākusi krievu valodas skolotāja ar skaisto vārdu līvija korža, kura mulsi skatās uz mani kā uz spitālīgo, tad, aiziet līdz tāfelei un paziņo, ka stundu mēs varam sākt. "..., gde tvoja knjiga?" es mirkstu puņķos un asarās. "gde tvoja sumka?" man nav elpas. sauciens no klases "miskastē!" "... chto eto takoje? zaberi svoju sumku!" pēc otrā akmenscietā uzaicinājuma es pieceļos, transā nokļūstu līdz slotu skapim, pusapēsti āboli, putekļu murčkuļi, manas somas saturs, kā arī pati soma, visi kopā ir kļuvuši par nedalāmu kompozīciju. pilnīgā klusumā es visas savas mantas izlasu un sametu somā. uzmetu aci skolotājai. viņas skatiens zvēro.