no augšas: no apakšas
Vara reāli ir pozīcija spēlē. Spēja ietekmēt otra rīcību. Būtībā tā ir funkcionālās identitātes paplašināšana, kas līdzīgi bērnu un slavenu filmu taisīšanai uzlabo pašsajūtu. Taču ir biš smieklīgi, kad saka - cilvēks ir radības valdnieks or smth. OK, kkādā mērā - protams! Mizojam kartupeļus, baigi kruta mākam vārīt ūdeni un tml. Bet tiem mērkaķiem, kas džungļos no krītošiem kokiem gāžas uz motorzāģiem, ir pilnīgi pajāt par mūsu "varu" - mums tur nav nekādas reālas saķeres. Drāzt ar izoleni notītu paralītiķi nav sevišķi labs veids, kā justies mīlētam. Tāpat - "valdība sūds", "atlaist saeimu", bet reāli tur tā mīlestība beidzas ar to, ka Latgale dzer un mēs vnk sēžam cibā. Who gives a fuck. Varā būtiska tomēr ir savstarpējība - laba vara ir laba visiem iesaistītajiem. Spēles, kur ir tikai uzvaras-zaudējuma scenāriji der tikai narcistiskiem sociopātiem, kuri vai nu vinnēs vai nositīs. A visa love ir tur, kur notiek saprašanās, win-win scenāriji.
Kroč - kontrole ir ūber lieta, bet ar to atšķirību, ka uz riteņa ir forši pa celiņu vai no kalniņa, nevis kad viņu iepako kastē un baigi vareni pabāž zem gultas. Varasgriba ir tā pati mīlestība (kā motīvs). Tiesa, mums biš sačakarējies "varas" koncepts. Mēs to identificējam ar "nāves dziņu", ar mehānisku, ne organisku ideju - vēlmi pārņemt, aprīt, prihvatizēt, izlietot. A reāli katra vara ir attiecības (un katras attiecības ir vara). Interesanti, ka mūsu tradicionālā kultūra, kurā pieņemts bērnus sist, kungam klanīties (un čurāt zupā), sievai dzert, nevis pateikt, vīram izņerkstēt, nevis paskaidrot, kopumā ir ļoti "patmīlīga" tajā neveselīgajā nozīmē, kurā gribas nogriezt kājas maziem zvēriņiem un veikt seksuāla rakstura manipulācijas ar atspējotām būtnēm vai lietām (piemēram, laist visādus ķermeņa šķidrumus pie ekrāniem). Loģika (nu, nosauksim specifiskāku atzaru - spēļu teorija) pieklājīgi čukst, ka tas ne tuvu nav sekmīgākais scenārijs. Bet valoda ir valoda, kultūra ir kultūra - dzimtā valodā vīns vēl saldāks. Vot, un aizmirstas par mainīšanos, par izaugsmi, par saaugšanu visiem izdevīgos veidos. Gribas sist. Sasiet, ielikt maisā, krāsainā kastē, aizsūtīt anonīmiem vāciešiem un dabūt naudu. Bet vai tā ir vara? Vai tā ir vara kā varēšana tāpat kā tā skaistā un saulainā dzīves šķautne - griba kā gribēšana? Es varētu tagad pat paņemt rokās kādus pārsimts latus, bet nekāds siltums ij ne pirkstos neielīs - kur nu vēl sirdī?
Vot, nu, īsāk sakot, es te tā no augšas cenšos pateikt, ka vara - vai ne - tā ir jāaudzē no apakšas, nevis jāuztiepj no augšas. Visur: valstī, ģimenē, karjerā (lol), draudzībās, vaļaspriekos (lol) utt. Tikmēr katra stūķēšana no augšas jau pamatā ir necieņa - pret to, ko tu izmanto, izlieto, vai tas būtu kāds cilvēks vai organizācija vai tevis paša intereses, spējas un intrigas. Te pat varētu kko par izglītības sistēmu un to, kā 12 gados dzīvu būtni pārvērst par Perpendikulu no Dillī Dallī piedzīvojumiem. Bet pietiek, ne? Ja šis kādu domu ir raisījis, tad būtu aplam ačgārni mēģināt to aizstāt ar kādu no manējām. Lai jau aug un tā...