Vakars
Skriet ir tāda disciplīna, kura, to vērojot, mani vienmēr atbaidījusi. Arī, kad 'jaunībā' intensīvi spēlēju tenisu, kā mēcādama izvairījos no riņķošanas apkārt kortiem un tamlīdzīgām "zemnieku aktivitātēm". Man patika spēle, tiecība pēc bumbas, mērķa, manas pātagas, mana dzinuļa. Tagad esmu sapratusi, ka skriet ir spēle ar sevi. (Kā mani vienmēr salecina kaimiņa durvju aizciršanās, kad gaidu mājās manu lielisko vīrieti.) Un spēlējot pret sevi nepieciešama, teiksim tā, garīga sagatavotība. (Nodzisa cigarete.) Un laba mūzika, lai tā pārbļautu manis pašas slinkuma balsi.
Nu lūk, visa šī padarīšana mani pievērsusi pārdomām, kuras sakārto manas domas, ļauj atslābināties, sasprindzinot muskuļus.
Man nesimpatizē fitnesa fanāti, jo pašā fitnesā an sich nekādas jēgas taču nav. Kā es lepojos, ka esmu atklājusi domas, kas piešķir nozīmi dzīvot atdevīgi.

Piedevām, skatoties uz dzīves pavisam triviālo pusi, tas dod daudz jauna, man nepieredzēta spēka. Un, tā sacīt, immidiately after. Piemēram, šodien atnācu mājās, saprotams, nogurusi, vieglā stresā (man ir jauns darbs, kurš nekādā veidā saistīts ar bāriem), ilgodamās vienīgi pēc vakariņām un miega. Kaut kā nebūt piespiedu sevi saņemties, un devos skriet par spīti aukstumam un lietum. Manas trajektorijas pusceļā es jutos drausmīgi, taču, pārverēdama to, es kāpināju tempu, galvā skanot Rocky team tune, un galu galā - mājās ķēros pie spodrināšanas, putekļsūkšanas, stundu garas vannas ar Ginteru Grasu un tējas, Liszta transcendentālajām studijām, šeit es esmu tagad - atpūtusies, sakārtotām domām, sakārtotu māju, un vēl man ir spēks sagaidīt mājās mīļoto, lai kādu stundu vai divas nosēdētu dzīvojamajā istabā pļāpājot par nebūtisko (pie Merlot).

Un Jūs man pietrūkstat, patiešām. Jūs, Jāņi, Jūs, Ilzes, un Jūs, Ievas!