 |
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) capslock | |
|
|
|
|
Diivaina taa nemaaceeshana buut vienam, nogurums no vienam buushanas. Kaadreiz neapzinaati beegu no buushanas kopaa ar gjimeni, muuzhdien atradu aizbildinaajumus un svariigaas lietas - koncerti, meegjinaajumi, diskoteekas, nemaz nerunaajot par pavisam parastiem dzertinjiem un tusinjiem. Un havoju fanu, un nedaudz arii kauneejos par sevi. Tagad tas es visu to daru neviena netrauceets, bet tas vairs nesagaadaa taadu prieku kaa kaadreiz. Nav kam ar to dariit paari vai? Jeb tas tomeer ir izraadiijies sameeraa nesvariiigi salidzinot ar kopaa buushanu? Smacee nost miiljuma paarpalikums. Nav kam atdot. Nemaz nezinaaju kaadreiz, ka manii ir taadas miiljuma, ideaalisma, romantiskuma rezerves.
Mūzika: The Upbeat - Olde Towne
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
vienu laiku krita uz nerviem, šitās 'būs labi', 'īstais atradīsies' utml frāzes. nu no sērijas, ja nav ko teikt, tad paklusējiet! no kurienes ta šim rasties! tā kaut kā. un, kas pats dīvainākais, par spīti manai neticībai, viņš tiešām radās. da es vēl līdz šim brīdim esmu pārliecināta, ka mani kādi austāki spēki aiz rokas aizveda uz to vietu, kur bija viņš, jo čut-čut un es būtu aizgājusi uz otru pusi un varbūt nekad nebūtu viņu satikusi. tā ir mana personīgā pasaka.:)
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
|
|
|
skaists posts. žēl gan, ka par ģimenes cenu tā apjēga atnāca. dārgi tu maksā, un pārmaksā. nu kas tas ir ar jums - tik vienkāršas un pašsaprotamas lietas..pieauguši, gudri cilvēki tak. un tomēr tik ilgi, grūti un smagi apjēdzat ābeces patiesību.
es arī - 100 un 200 un 500% zinu, ka tā jēgpilnā un-kā-tu-vēl-tur-smuki-to-nosauci kopābūšana ir vienīgā jēga un attaisnojums manai eksistencei. nekad neesmu bijusi viena un nekad nevēlos tāda būt, visa mana būtība ir balstīta uz dalīšanu un dalīšanos, par to divkāršo prieku ir runa - vienkāršs prieks vispār nav nekāds prieks. kāpēc Azimova "Paši dievi" ir mans mīļākais romāns - uzmini nu. un lai arī es neizskatu iespēju pārredzmā laika periodā kaut ko tādu uzbūvēt, es tomēr saglabāšu kaut kādu iekšējo status quo, kaut kādu nepatstāvības līmeni, es negribu augt liela, stipra tērauda lēdija, negribu kļūt patstāvīga, negribu iemācīties pati celties no rītiem tā iizii, negribu lai pienāk brīdis, kad vīrietis nemaz tā īsti nav vajadzīgs, seksam varbūt tikai. gan jau kādu dienu, gan jau..bet tikām regulāri no rītiem aizgulēšos - baigā jau nu traģēdija =)
|
|
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
|
|
|
Ehhh, lasu Tavus komentārus, kas tapuši pēdējā laikā un skaidri redzu sevi pirms pavisam neilga brīža. Tipa viss ok, tikai tas ierastais dzīves veids 'a man po - kad un kur gribu, tad un tur eju',jeb 'pats sev kungs un karalis', vairs nesniedz gandarījumu. Goda vārds jutos tāpat. Un zini, kas bija trakākais... tas, ka nekādi nespēju ieraudzīt sirsnību un mīļumu, kas tika man dāvāts. Tipa jau redzi, bet nu kaut kā neizķer. Un tad es vienkārši mazliet piespiedu ļauties tikai notikumiem un neanalizēt katru savu soli, izslēdzu 're kā tagad nu ir nepaaraak forshi, jo nav tāa un tā, bet negribu arī vairs kā agrāk' un... BUMS! Izrādījās, ka degungalā vien bija tas cilvēks, kam mīļumu var kraut virsū aizgūtnēm :). Bet te nu rodas jauna problēma - mazumā tas mīļums neiet, dāļā cik gribi. Traki, ne? :D
Šis nav padoms, tikai reāli jau kādu laiku redzu Tevī to, kā bija pašam un tādēļ arī atļavos uzskricelēt.
P.S. Tu jau zini - uzsmaidi sev (ar sirdi) un cilvēki sāks smaidīt Tev, tad Tu jau smaidīsi viņiem un kāds no tiem uzsmaidīs vēl kādam utt. :)
|
|
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
|
Vecāki ieraksti Jaunāki ieraksti 
