From: leminkainens	Date: 25. Maijs 2005 - 23:58		(Norāde uz piebildi)

Ehhh, lasu Tavus komentārus, kas tapuši pēdējā laikā un skaidri redzu sevi pirms pavisam neilga brīža. Tipa viss ok, tikai tas ierastais dzīves veids 'a man po - kad un kur gribu, tad un tur eju',jeb 'pats sev kungs un karalis', vairs nesniedz gandarījumu. Goda vārds jutos tāpat. Un zini, kas bija trakākais... tas, ka nekādi nespēju ieraudzīt sirsnību un mīļumu, kas tika man dāvāts. Tipa jau redzi, bet nu kaut kā neizķer. Un tad es vienkārši mazliet piespiedu ļauties tikai notikumiem un neanalizēt katru savu soli, izslēdzu 're kā tagad nu ir nepaaraak forshi, jo nav tāa un tā, bet negribu arī vairs kā agrāk' un... BUMS! Izrādījās, ka degungalā vien bija tas cilvēks, kam mīļumu var kraut virsū aizgūtnēm :). Bet te nu rodas jauna problēma - mazumā tas mīļums neiet, dāļā cik gribi. Traki, ne? :D
Šis nav padoms, tikai reāli jau kādu laiku redzu Tevī to, kā bija pašam un tādēļ arī atļavos uzskricelēt.
P.S. Tu jau zini - uzsmaidi sev (ar sirdi) un cilvēki sāks smaidīt Tev, tad Tu jau smaidīsi viņiem un kāds no tiem uzsmaidīs vēl kādam utt. :)

	From: capslock	Date: 26. Maijs 2005 - 01:56		(Norāde uz piebildi)

Zinu :)
Un es arī zinu kā būs. Es zinu, ka tas, par ko tu stāsti, ir priekšā. Bik tikai vēl jāpaaugas. Tikai esmu nepacietīgs :))